Gaišāk
Kādā žurnālistu konferencē nesen kolēģiem no bijušās «sociālisma nometnes» valstīm stāstīju par Ir izgaismotajām oligarhu sarunām Rīdzenes viesnīcā un to, kas pēdējos divos gados Latvijā mainījies.
Viens no sasniegumiem noteikti ir tas, ka šonedēļ Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā notiek atklāti. Vai atceraties rupjiem krievu lamuvārdiem aizdarītos citātus, ko viesnīcas numuriņā savulaik bārstīja Šlesers un Lembergs — par «sava» prezidenta ielikšanu, kurš varēs glābt «X stundā»?
Nav šaubu, ka aizkulišu sarunas par amatiem notiek joprojām. Gan jau arī tādas, kuru citāti liktu ausīm svilt — ne velti pat Saeimas kuluāros baumo par septiņciparu summām, kas atvēlētas Egila Levita izgāšanai.
Tomēr spēcīgais taktiskais ierocis — slepenība — no politshēmotāju rokām ir izņemts. Katram no Saeimas simta pēc balsojuma ir jāieskatās vēlētājiem acīs un jāskaidro sava izvēle, ciniski meli par īsto balsojumu vienkārši nav iespējami.
Rakstot šīs rindas pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā otrdienas vakarā, es vēl nezinu, kā būs noslēgusies balsošana, vai virs Saeimas nama kūp balti vai melni dūmi, taču ticu — gaisma ir priekšnoteikums ne tikai dzīvībai dabā, bet arī godīgumam politikā.
Otru iemeslu atcerēties Rīdzenes sarunas sagadāja Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti. Pirms gadiem Šlesers skaidroja Amerikam, kā stratēģiski jāapvieno krievu un latviešu balsis, lai Rīga būtu «mūsu forever». Tagad ilglaicīgais vadoņu duets Ušakovs un Ameriks ir saņēmuši biļeti bēgšanai uz Briseli, bet toties Rīgas domes koalīcijā uzmutuļo kašķi par varas pārņēmējiem. Redzēsim, cik ilgs izrādīsies Šlesera forever.