(Ne)ievēlētais rektors
Latvijas Universitātē ir nebijusi situācija — lai gan Satversmes sapulce beidzās ar paziņojumu, ka rektora amatā atkārtoti ievēlēts Indriķis Muižnieks, augstskolā apsver iespēju rīkot vēlēšanu otro kārtu
Šai vajadzētu būt mierīgai sarunai par Latvijas Universitātes, mūsu lielākās augstskolas, nākamajiem četriem gadiem. Tā vietā pirmdienas pusdienlaikā sanāk nervoza skaidrošanās par dīvainajiem 24. maija vēlēšanu rezultātiem. Rektoram Muižniekam trīc rokas tā, ka kafijas krūzi viņš tur, aptverot ar plaukstām.
«Balsu skaits man ir lielākais,» Muižnieks skaidro savu ievēlēšanu, sēžot tumši mēbelētajā rektora kabinetā, kurš par viņējo kļuva 2015. gada rektora vēlēšanās. Uz šo amatu viņš pretendēja otrreiz, konkurējot ar profesoru Gundaru Bērziņu, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu.
Satversmes sapulce rektoru atklātā konkursā ievēlē uz četriem gadiem. Pēc Satversmes sapulces nolikuma, lēmumus parasti pieņem ar klātesošo sēdes dalībnieku balsu vairākumu. Lai piektdienas vakarā ievēlētu rektoru, būtu pieticis, ka par kādu no kandidātiem nobalso vairāk par pusi no 286 klātesošajiem Satversmes sapulces dalībniekiem, tātad 144 balsotāji.
Taču notika citādi: par Muižnieku nobalsoja 141 (pret 143), savukārt par Bērziņu — 128 (pret 156). Tiklīdz balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs paziņoja, ka neviens nav ievēlēts un nepieciešama otrā kārta, viņu pārtrauca Satversmes sapulces priekšsēdētājs Māris Kļaviņš ar paziņojumu, ka rektoru ievēlē ar klātesošo sapulces dalībnieku balsu vairākumu un «līdz ar to par rektoru ievēlēts Indriķis Muižnieks».
Šādu rezultātu gatavs apstrīdēt ne tikai Bērziņš, bet arī Juridiskā fakultāte, citi pasniedzēji un studenti — pašlaik LU tiek vākti paraksti, lai pieprasītu vēlēšanu otro kārtu. «Pēc rektora vēlēšanām LU ir iestājusies konstitucionālā krīze. Uzskatu, ka vienīgais ceļš, lai atjaunotu uzticību rektora mandātam, ir ārkārtas Satversmes sapulce un vēlēšanu otrā kārta,» — šis fiziķa Vjačeslava Kaščejeva paziņojums ir starp daudziem līdzīgiem.
«No tīras sirds varu teikt, ka pareizi interpretēju likumdošanas aktus,» otrdien Ir teica Satversmes sapulces priekšsēdētājs Kļaviņš, taču atzina, ka nesteigsies piektdien pieņemto lēmumu par Muižnieka ievēlēšanu sūtīt uz Izglītības ministriju, lai tā sagatavotu valdībai rīkojumu par viņa iecelšanu rektora amatā. Tagad Kļaviņš pieļauj iespēju, ka varētu notikt vēlēšanu otrā kārta, turklāt drīz.
«Es labprāt ietu arī uz otro kārtu, ja tāda tiktu prasīta, bet tas būtu pretlikumīgi,» Muižnieks pirmdienas intervijā ir pārliecināts, ka viss bija pareizi. «Balsu vairākums nozīmē, ka rektors ir tas, kurš dabūjis vairāk balsu.» Kad norādu, ka 141 tomēr nav vairākums no 286, Muižnieks skaidro: «Tas nav vairākums no klātesošo skaita, bet no tiem, kas ir nobalsojuši par vienu vai otru kandidātu.» Saprotu viņa loģiku — Muižnieks saņēma vairāk balsu nekā Bērziņš, tāpēc, viņaprāt, ir leģitīmi ievēlēts. «Vienalga, vairāk balsotāju bija par mani, un tas ir iepriecinoši,» viņš saka.
Mēģinot mazliet nomierināt satraukto Muižnieku, jautāju, kādas pārdomas izraisīja vēlēšanu dienas debates. Taču viņš ir iekarsis un pārmet Bērziņam ar atbalstītājiem, ka pirmsvēlēšanu laikā tie strādājuši «pēc labākajiem polittehnoloģijas piemēriem». «Vēl mēģināja uzlikt viņam mocekļa oreolu,» saka Muižnieks. Vai viņš domā pārmetumus, ka LU interneta vietnē publiskoti anonīmā ziņotāja pārmetumi par trūkumiem Bērziņa promocijas darbā? Jā! Muižnieks uzskata, ka, publicējot anonīmo sūdzību, Bērziņam ir palīdzējis, jo profesors ir pamudināts «iesniegt šo jautājumu ētikas komisijai». Tagad to, vai Bērziņa zinātniskais darbs uzrakstīts atbilstoši akadēmiskajiem standartiem, izvērtēšot promocijas padome.
Savukārt rektora oponenti nekavējās uzsvērt, ka Indriķa Muižnieka (tāpat kā iepriekšējo rektoru Jura Zaķa, Ivara Lāča un Mārča Auziņa) vārds ir VDK aģentu kartotēkā. Muižnieks no viņiem vienīgais vērsies prokuratūrā, lai pierādītu savu nesadarbošanos ar čeku, un tiesa jau 2015. gadā atzina, ka nav atrasti pierādījumi apzinātai sadarbībai. Jautāju, kā Muižniekam izdevās izvairīties no ziņojumu rakstīšanas VDK, ja citiem kolēģiem pēc ārvalstu komandējumiem padomju laikā to nācās darīt? Muižnieks atbild, ka 1974. gadā ar komandējumu uz toreizējo Čehoslovākiju sākās viņa braucieni uz sociālistiskajām zemēm, bet uz rietumvalstīm nav laists līdz pat 1989. gadam, kad VDK vairs neesot prasījusi ziņojumus. Ja brauca uz sociālistiskajām republikām, «bija vienkārši parastie standarta ziņojumi, kuriem gan visiem bija noslēdzošā daļa, ar ko esi saticies un tā tālāk». Jautāts, kur ziņojumi iesniegti, Muižnieks atklāj — tajā pašā Universitātes VDK nodaļā, par kuru publiski ir stāstījuši gan Lācis, gan Auziņš. «Bet tur nebija nekādu segvārdu,» saka Muižnieks. «Es nezinu, kāpēc dažiem bija kartītes un citiem — ne,» saka rektors.
Kad pievēršamies jautājumam par LU attīstību turpmākajos gados, visprms jautāju — kā Muižnieks izpildīs apņemšanos panākt, ka starptautiskajā universitāšu reitingā The Times Higher Education World University Rankings nokļūs pirmajā piecsimtniekā? Pērn LU noslīdēja par grupu zemāk, tagad ir 801.—1000. vietā (reitingā precīza vieta norādīta tikai pirmajām 200 augstskolām — red.).
Muižnieks jau iepriekš to skaidrojis ar pedagoģijas augstskolas RPIVA pievienošanu LU, kā dēļ pasniedzēju skaits pieaudzis, bet zinātnisko publikāciju apjoms — ne. Reitingā zemu novērtēta LU zinātniskā kapacitāte. Vislabākajai — Oksfordas Universitātei — par to ir 99,5 balles, no Baltijas valstu augstskolām izcilākajai Tartu Universitātei — 26,4 balles, LU — 11,1. «Būtiskākais iemesls — par maz naudas. Lai būtu augstāka vieta reitingos, valstij būtiski jāpalielina zinātnes finansējums,» saka Muižnieks. Viņaprāt, zinātnei nepietiek ar 60 miljoniem eiro, kas atvēlēti šī gada budžetā, — vajag 200.
Otrs Muižnieka solījums ir divkāršot ārvalstu studentu un četrkāršot ārzemju mācībspēku īpatsvaru LU. Pēc ministrijas datiem, RSU no visiem studentiem 24% ir ārvalstnieki, RTU — 10%, bet LU — tikai 3%. Muižnieks gan uzsver, ka «netaisīsim ārvalstu studentus par peļņas avotu», vēlas piesaistīt maģistrantūras un doktorantūras studentus, kas celtu zinātnisko kapacitāti. Kāpēc lai viņi brauktu, ja LU ir tik zems reitings? Pēdējos divos gados LU pasniedzējiem esot bijis daudz zinātnisko publikāciju starptautiski nozīmīgos izdevumos, atbild rektors.
Arī ārzemju mācībspēku, kas paplašinātu studentu redzējumu, LU ir maz — tikai 1%, kamēr RTU ir 15%, RSU — 6%. «Ja gribam piesaistīt ārvalstu profesorus, mums jādomā, kādas šeit viņiem ir finanšu un karjeras iespējas,» Muižnieks atkal norāda uz naudas trūkumu.
Vienlaikus LU tieši Muižnieka laikā sākusi Torņakalnā veidot jauno Akadēmisko centru, kur Dabas un Zinātņu mājas celtniecībā jau ieguldīti ap 70 miljoniem eiro, gandrīz pilnībā finansējumu piesaistot no ES. Vēl jāuzceļ Rakstu, Tehnoloģiju un Veselības māja, bet fondu naudu šīm būvēm vairs nevarēšot iegūt. LU konsultējoties ar Eiropas Investīciju banku par iespējamiem finansējuma avotiem. Muižnieks norāda, ka viens no tiem būtu arī LU nekustamo īpašumu efektīvāka apsaimniekošana. «Starp citu, tieši tie izraisījuši dažu melno runču interesi,» viņš saka. Redzot manu neizpratni, paskaidro: «Lielākā mana konkurenta kļūda, ka viņš kļuva par Olainfarm padomes priekšsēdētāju,» Muižnieks norāda, ka Bērziņa interese par rektora amatu esot saistīta ar Olainfarm interesi par LU nekustamajiem īpašumiem. Rektora vēlēšanu drudzis turpinās.
Ēdienkarte
Minerālūdens
Kafija
Žāvēti augļi
The post (Ne)ievēlētais rektors appeared first on IR.lv.