Indivīds un kopība
Skiču burtnīca. Simts — gads rakstnieces Gundegas Repšes dzīvē
Publisku dienasgrāmatu Gundega Repše raksta ne pirmo reizi. 2013. gadā iznāca Laiks esi tu, kurā rakstniece salīdzināja tā brīža realitāti ar izkarotās valsts celtniecības pirmajos gados sēto un aprakstīja ceļojumu uz Sibīriju, meklējot mātes izsūtījuma vietas. Tematikas un paņēmienu ziņā jaunā grāmata Skiču burtnīca. Simts īpaši neatšķiras. Garākās dienasgrāmatas lappuses tapušas tieši ceļojumos, tikai to ģeogrāfija kļuvusi plašāka — Somija, Ķīna, Parīze.
Arī rakstīšanas konceptuālais atspēriena punkts ne mazāk «valstisks»: «līdzās Latvijas simtgades fanfarām un bagātīgajām svētku reportāžām gribējās saskatīt jubilejas gadu caur viena indivīda pieredzi».
Kas esam «mēs»?
Lai arī grāmatas pavadvārdos autore pretnostatījusi kopējos svētkus un indivīda pieredzi, man Gundega Repše ir īpaša tieši ar to, ka savā publicistikā un darbībā nekad nav šaubījusies — laiks mums ir kopīgs, un rakstnieks veic kādu misiju, kuras atskaites punkts ir nācija un laikmets.
Man pārliecība par «mēs» lietojumu šādā kontekstā nav tik stipra. Runāt par inteliģences atbildību bija aktuāli, piemēram, 20. gs. sākuma Krievijā tā sauktajā sudraba laikmetā, kad daļa sabiedrības patiešām bija analfabēti, Latvijā šis uzstādījums kļuva svarīgs Atmodas gados, kam likumsakarīgi sekoja atplūdi, jo literāti no nācijas vizionāru un tikumisko ganu goda kratījās vaļā, lai būtu brīvi radīt literatūru.
Gundegas Repšes sociāli atbildīga pilsoņa stājas auglis ir romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts, kas pašlaik plūc laurus starptautiskās grāmatizstādēs. Nupat iznākušajā dienasgrāmatā šī pati pārliecība par kopēju atbildību, par kādu kosmosā ierakstītu «mēs» mani drīzāk dara piesardzīgu.
Duende un atzīšanās
Dienasgrāmata sākas 2017. gada 18. novembrī ar ģimenisku tradīciju — dzērveņu ķīseļa ar putukrējumu ēšanu. Tieši pierakstīšana jebkuru simtgades gada dienu, jebkuru darbību padara simbolisku un daudznozīmīgu. Rakstniece raizējas, vai ar ķīseli un putukrējumu nebūs Latviju ēdienā pārvērtusi, un nozvēras nekad vairs nejaukt baudu ar simboliem.
Lai arī simtgades, tomēr gads apgriezienus uzņem lēni. Mīņāšanās ar slavas odu draudzenei Prozai, sevis vārdošana sākt rakstīt, bet man kā lasītājai tie ir ne vairāk kā vārdu plūdi, plūdi, plūdi. Gads pa īstam sākas, kad dienasgrāmatā izbeigusies hipnotizēšana ar simtgadi — darāmajos darbos. Lai arī nesen pirmizrādi piedzīvojušās Dzintras Gekas filmas par mākslinieku Ilmāru Blumbergu titros Gundegas Repšes vārds neparādās, viņa līdzi domājusi tās tapšanas gaitā. Grāmatā publicēta filmā neiekļuvusi, iespējams, pēdējā intervija ar mākslinieku, vēl viens dienasgrāmatā aprakstītais Repšes iedvesmas avots bijis Federiko Garsija Lorka — pirms pieciem gadiem Edvīna Raupa tulkojumā iznāca viņa lekcijas par melnajām skaņām, par duendi.
Un te nu izšķiļas «mēs», no kura man negribas kratīties vaļā. Jā, mēs esam laikabiedri, abas bijām liecinieces Viktora Jansona Lorkas iestudējumam Kliedziens ar Marinu Janaus, Haraldu Sīmani, scenogrāfs — Ilmārs Blumbergs. «Vējš virs olīvām, vējš pār kalniem…»
Aiz sakāpinātajām Lorkas rindām par duendi, kas atveras nāves, traģikas priekšā, nākamā dienasgrāmatas lappuse — dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar čeku. Šis ir arī pašlustrācijas, vērotāju bezspēcīgu mēģinājumu nostāties patiesības pusē un acīmredzami iesaistīto spītīgas liegšanās gads.
Riskantākie brīži
Daļa no notikumiem, kuru tapšana dienasgrāmatā aprakstīta, ir interesanti kā liecība par jau sabiedrības vērtēšanai nodotu darbu «virtuvi». Noslēgusies romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts, Gundegai Repšei par veikumu Baltijas Asamblejas balva. Pirmizrādi piedzīvojusi filma par Kurtu Fridrihsonu, tajā tiek lasīta mākslinieka jaunībā rakstīta vēstule Andrē Židam, kurā viņš nepārprotami apliecina savas jūtas pret rakstnieku. Filmā tā ir īsa epizode, taču Gundega Repše to turpina izvērst dienasgrāmatā. Vai iespējams, ka Kurts Fridrihsons, kādu mēs pazinām, bijusi paša mākslīgi izveidota konstrukcija?
Dažas no dienasgrāmatas lappusēm apzināti publisko materiālus, kam vieta nav atradusies citur, piemēram, rakstnieces mātes atmiņas par dzīvi izsūtījumā. Un tieši brīžos, kad grāmata seko sižetiski iepriekš ieplānotajam — sašutumam par simtgades finansējumu, par kārtību Dziesmusvētku biļešu iegādei —, stāstījums kļūst visriskantākais. Tās ir novalkātu, pirmreizību zaudējušu vārdu rindas. Tomēr jau nākamajā lappusē neliela epizode, atmiņas par mazrunīgo vecmāmiņu, kas gadiem ilgi norakusi savas jūtas, līdz stoiskumā sākusi atgādināt kolonnu, atgādina, ka šajās lappusēs mums tomēr ir darīšana ar rakstnieci.
Kāds tad bijis Gundegas Repšes un vienlaikus mūsu kopējās jubilejas gads? Esam putojuši, salūtus gaisā šāvuši, ļāvušies Dziesmusvētkiem, filmu taisīšanai. Taču pacēlums izbeidzas, kad «mēs» pēdējā grāmatas lappusē sašķīst pret krievvalodīgu garāmgājēju sveicienu 2018. gada 18. novembrī — «jūsu svētkos». Mūsu iedomāts un ļoti ierobežots ir tas «mēs». Taču ir.
Gundega Repše. Skiču burtnīca. Simts. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 8,65 €.
The post Indivīds un kopība appeared first on IR.lv.