Saliņa sapņu reālisms

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3

Apskaužu tos, kuriem iepazīšanās ar Gunara Saliņa (1924—2010) dzeju vēl priekšā. Es ar to iepazinos 1998. gadā, kad Jānis Elsbergs Jauno autoru semināra dalībniekiem ieteica izlasīt Latvijā izdoto Saliņa dzejas kopojumu Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Māra Čaklā sastādītā poligrāfiski pieticīgā, lēti nocenotā grāmata man kļuva par atklājumu. Šķita gluži vai neticami, ka dzeju var rakstīt tik maigi, jutekliski un krāsaini, ka tekstā visas piecas maņas spēj atklāties tik pilnīgi, ka pārlaicīgie un pārpasaulīgie uzzibsnījumi šajā dzejā var skart tik personīgi, gluži vai fiziski. Un vienlaikus Saliņš savā dzejā ir lielisks novērotājs un sava laika komentētājs, trimdas un padomju Latvijas dzīvju sastatītājs un savienotājs, kura dzejoļi skan tik skaidri un precīzi, ka viegli iegulst lasītāja prātā — gan īsi mirkļu tvērumi, gan apjomīgas poēmas.

Saliņa simtgadē bija radusies vajadzība pēc jaunas viņa dzejas izlases, kas plašākam lasītāju lokam atgādinātu par viņa izcilākajiem darbiem. Kārtojot izlasi Apmežosim Ņujorku (2024), atkal pārlasīju viņa krājumus, gan trimdā izdotos Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979), gan arī Latvijā publicēto Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi — itin neseni (1997) un Rakstu 1. sējumā iekļauto No zila gaisa (2006). Jaunā izlase ietver no 1945. līdz 2003. gadam rakstītus darbus, kas atklāj dzejnieka evolūciju, sākot no Vācijā rakstītiem bēgļu gadu dzejas paraugiem un beidzot ar 21. gadsimta sākuma darbiem. Sevišķu uzmanību pievērsu tekstiem, kas pārstāv poēmas žanru vai tuvojas tai, — gribējās lasītājiem parādīt ne tikai nelielās, spožās mirkļu iluminācijas, bet arī apjomīgos, sižetiskos dzejoļus, kuru sarakstīšana prasījusi daudz talanta un gara spēka. Jo viena lieta ir notvert mirkli, kurš nelielā dzejolī it kā lidinās apkārt, nepiesaistīts laikam un telpai, bet pavisam cita — izveidot stāstu, kas balstīts autora pieredzē un ar kuru var identificēties arī citi, gan laikabiedri un draugi, gan arī tie, kas dzimuši un auguši citā laikā un vietā.

Miglas kroga dzejoļos Saliņš daudzviet seko iepriekšējo paaudžu latviešu dzejnieku tradīcijām, radoši pārveidodams Čaka, Ādamsona, Medeņa un citu autoru ietekmi un Latvijas pagātnes ainas nereti ierāmēdams jaunajā trimdas dzīvē. Latviešu literatūras, folkloras un etnogrāfijas motīvi šeit aizved ceļojumos uz bērnību un jaunību Naudītē un Jelgavā, uzburot ilūziju, ka latviskā pasaule ir tepat, gandrīz vai ar roku sasniedzama. Otrajā krājumā Melnā saule šī ilūzija uzturama jau daudz grūtāk: ieilgusī trimda, biežās draugu un laikabiedru nāves un Elles ķēķa bohēmas vitālā spēka mazināšanās liek sāpīgi apjaust dzīves nepielūdzamo ritējumu un neatgriezeniskumu, pārdzīvojot to līdz traģiskai katarsei. Trešajā krājumā Satikšanās Saliņa «sapņu reālisms» daudzos tekstos ieguvis reālākas aprises un piesaisti konkrētam laikam un vietai, jo sevišķi tas sakāms par dzejoļiem, ko impulsējis Latvijas apciemojums 1976. gadā, kā arī vairākos trimdas situācijai veltītos dzejoļos.

The post Saliņa sapņu reālisms appeared first on IR.lv.