Poēma ar mammu
Andra Manfelde (1973) — latviešu dzejniece un proziste. Pirmais dzejolis tapis 1995. gadā rehabilitācijas komūnā Krusta skola. Pēc desmit gadiem izdotas pirmās grāmatas Adata un Tranšejas dievi rok. Turpina rakstīt poētisku prozu un prozaisku dzeju. «Rakstīt prozu man nozīmē aust gobelēnu, bet dzeju — satvert pavedienu. Tikai nevar zināt, kur pavediena otrs gals. Brīnumputna knābī, vārnas ligzdā, gobelēnā vai pa ceļu ritošā kamola bezgalībā. Ja laiks ir tikai dimensija, tad kas ir bērnība? Skaidrs, ka ne tikai atmiņas.» Domuzīmē publicētā cikla rakstīšanai saņemta AKKA/LAA autora stipendija.
The post Poēma ar mammu appeared first on IR.lv.
Andra Manfelde (1973) — latviešu dzejniece un proziste. Pirmais dzejolis tapis 1995. gadā rehabilitācijas komūnā Krusta skola. Pēc desmit gadiem izdotas pirmās grāmatas Adata un Tranšejas dievi rok. Turpina rakstīt poētisku prozu un prozaisku dzeju. «Rakstīt prozu man nozīmē aust gobelēnu, bet dzeju — satvert pavedienu. Tikai nevar zināt, kur pavediena otrs gals. Brīnumputna knābī, vārnas ligzdā, gobelēnā vai pa ceļu ritošā kamola bezgalībā. Ja laiks ir tikai dimensija, tad kas ir bērnība? Skaidrs, ka ne tikai atmiņas.» Domuzīmē publicētā cikla rakstīšanai saņemta AKKA/LAA autora stipendija.
sarkanu punktu
zīmē Koro kungs,
ainava ir pelēka,
taču simtiem nianšu,
zilais, dzeltenais, sarkanais — šie vārdi neko nepasaka
umbra, kobalts — vai nav skaisti?
baltā krāsa arī ir uzjaucama,
bet no sākuma baltais vienmēr pelēks
Koro kungs pelēkā gleznā,
varbūt tas patiešām ir viņš — uzvilcis sarkanu vamzi,
pats savā ainavā,
manos laukos ir ļoti skaisti,
pelēks (simtiem nokrāsu, bet, redziet, vairs nav iespējams pateikt — piecdesmit),
pat ja kāds manos skaisti pelēkajos laukos būtu uzvilcis sarkanu vamzi,
tā izrādītos aveņkrāsa,
it kā sarkano punktu būtu noglāstījusi saule vai laiks
man gribētos, lai šajā punktā, kaut vai no tāluma, es varētu sazīmēt mammu,
gandrīz vienmēr es viņu gaidu,
tomēr vairs neatceros nevienu no tiem priecīgiem vakariem,
kad skrēju caur putekļiem pa balto, līkumoto grants ceļu
mammai pretī,
iztālēm es redzu, kā autobuss nobremzē kalnā,
viņa izkāpj ar smagumu nostieptām rokām un noliek nastu,
es zinu, ka tā ir viņa,
kaut gan redzu tikai punktiņu,
kurš, protams, nav ne sarkans, ne aveņu krāsas
bet labi atceros to vakaru,
kad viņa neatbrauca, kā solījusi,
es plivinājos blakus dīķim,
mana balss plivinājās virs dīķa,
saule plivinājās spilgti sarkana,
pielējusi pamali
no pakalna līdz pakalnam,
no meža līdz mežam,
tā bija vienīgā reize,
kurā sarkanais valdīja kā kliedziens
mammai nav nevienas sarkanas kleitas,
ne cita spilgti sarkana apģērba
(ja nu vienīgi — bordo jaka karoga krāsā),
tagad, vecumā, viņa kļuvusi liela,
ar baltām, tievām, garām bizēm,
viņa izskatās pēc indiānietes, kura aizmirsusi savu pīpi kalnos,
viņai ir anglietes humors,
melns humors, pelēkas drēbes
un necik sarkanā
es atceros, kā mēdzu iekāpt skapī,
tur karājās viņas zīda kleita,
tā čabēja starp pirkstiem, un varbūt tas nemaz nebija zīds,
kaut gan kas cits tik plāns un maigs varētu būt? ne jau sievietes āda,
un kleita bija tik krāsaina, it kā uz tās būtu gleznoti pāvi, lai gan tās tikai puķes,
un īsas piedurknītes kā taurenītim vai ziedam,
es iekāpu kleitā, tā vazājās man pa kājām, mammas labākā un košākā kleita,
visvieglākā no visām,
tādu var ieslēpt dūrē,
ja tā ir pietiekami liela
(bet slikto es neatcerēšos,
stāsts taču ir par bērnību,
un mana bērnība beidzās septiņos gados,
kad uzradās patēvs Fricis un mammu sāka lamāt, bet vēlāk sist,
un tad arī mani lamāt
kā sist),
es atceros pašu sākumu,
tas tiešām bija pats, pats sākums,
gana simbolisks, lai to ņemtu vērā,
bet kas tādiem sīkumiem pievērš uzmanību
(pagājušā gadsimta astoņdesmito valdošajā materiālismā, kuru iesēja sarkanais terors, simboliski ir tikai plakāti, ne jau praktiskā dzīve mazpilsētā),
lūk, es stāvu laukos pie ledusskapja
un ņemu, iespējams, pienu,
ledusskapis novietots aiz virtuves durvīm,
Fricis šeit ir pirmo reizi
un nevar atvērt,
grūž durvis,
aizvien stiprāk grūž,
bet es esmu introverta,
varbūt man ir aspergera sindroms,
jo es neko nevaru ātri un skaļi,
un viņš pagrūž no visa spēka,
trauks nokrīt, saplīst, es ar delmu uzkrītu virsū un pārgriežu vēnu,
it kā es būtu kāda septiņgadniece-pašnāvniece,
rēta vēl joprojām ir uz manas labās rokas,
balta skaidiņa starp vēnu un dzīslu,
glīta kā domuzīme,
bulta, kas tiecas augšup
pabeigšu par sarkano,
droši vien Koro kungs sarkano punktu ainavās ieklāj ar paletes nazi,
man patīk iztēloties, kā Koro kungam pietiek ar mazumiņu,
mani lauki sarāvušies kā vilnas apģērbs, mazgāts pārāk augstā temperatūrā,
tikai akmens vēl šķiet ievērības cienīgs,
man visu vajag daudz — ja ūdens, tad jūra,
ja mīlestība — jūra,
ja sarkanais, tad arī jūra
ja mamma, tad pa baltu ceļu,
baltā kalnā,
viņas miesa ir baltas maizes mīkla, kas kāpj pāri abras malām,
pēdējā upē viņa ieslīdēs droša un paļāvīga,
ūdens maigi šļakstīsies gar viņas sāniem,
it kā viņa būtu pārāk liels Mozus bērns,
kuru straume ienesīs zelta niedrēs,
un debesis būs no zīda,
pāva astēm un ziediem kā vēdekļiem
uz koša, zilzaļa fona
balta miesas mīkla,
taisnas sudraba bizes,
mana mamma nāk no stepes,
viņa vairāk nekā septiņdesmit gadus
ir tramīga, apmaldījusies meitene,
tagad, kad viņa sēž savā kalnā
(kas, protams, ir izļodzījies dīvāns)
un savā labvēlībā vēro, kā mēs spēlējamies,
jo visi mūsu strīdi un bažas ir tikai spēle,
viņas bizes izskatās pēc tievām lāstekām,
varbūt uz tām var muzicēt kā uz stabulēm,
kā tas ir, mamm, kad neko vairs nevar mainīt?
tikai atdot, paciest, pateikties un gaidīt
un vēl bija Indriķis
fū, cik nejauks var būt tāds vecs nāpslis,
jūs teiktu, neganto Indriķi ieraudzījuši,
viņš gānās, sūkā papirosu, atkal jau sodās un gānās,
cisās sēdēdams, šis Augustes laulenis,
ak negantais Indriķis, negantais!
šņāc pa pagaldi tumšie gariņi, tevi atcerēdamies
bet vistas, zosis, cāļi, kuru bezdeļi smird pēc vārītām olām,
tie dzīvojas pa tavu gultu,
kāpēc gan kustoņi nebaidās no negantā Indriķa?
kurš atbildēs? tie cāļi, kuri knābāja no Indriķa saujas?
tiem kaulus sen kā noskrubinājis cilvēks, suns, zeme,
vai varbūt — viņa sieva un meitas atbildēs?
vai es?
tā ir tikai leģenda par Indriķi, jo es viņu nekad netiku satikusi,
bet ar laiku esmu uzzinājusi atbildi par nejauko, nejauko Indriķi,
cik negants tu biji, tik neganta es
oooo, suns
tu esi lauku sargeņģelis,
tava aste ir dilstošs un lēkājošs mēness,
tava mēle — silta un smaržo pēc pelēm,
tu esi kā dakteris un vismazāko jēzus
(piedod, Dievs, es rakstu ar mazo burtu, Tu taču saproti, zinu, ka nedusmojies)
ooooou, suns!
lēkšo man pretī,
ceļgalē uzlec ar ķepām uz pleciem tā, ka es knapi noturos, lai ar visu somu neiekristu dubļos,
tu elso man sejā, tu esi pilnīgs prieks, pilnīga sajūsma,
es tavās acīs esmu saule, mans suni ar dilstoša mēneša asti,
es tevi saucu — tu atsaucies,
pirms tevi gaidu — jau atsteidzies,
tu esi mans zirgs — lopadlā, lopadlā sunīša mugurā,
un tu esi mana klausīgā vecmāmiņa,
salijusi, tāpēc ar lakatu galvā,
es atceros tavu bezgalīgo,
protams — mīlestību,
silti brūnas acis, jūs atceraties?
pļaujmašīna nopļāva Džerim kāju,
viņu nošāva, kamēr es pilsētā sēdēju bērnudārzā,
nujā, aiz restēm — salīdzinot ar laukiem,
vēlāk Lidija un Lidija savā starpā sarunājās,
ka vispār jau nevajadzēja aicināt mednieku,
jo, lūk, Rupeiķen suņ lec uz trīs kāj,
mednieks trāpīja sunim un man,
Džeri, tu gaidi, kad es iegulšos kristāla zārkā?
es tik ilgi kavējos, neņem mani ne magones, ne zagti āboļi, ne indīgas atmiņas,
es ticu, reiz Džeris nolaizīs manu seju un es atvēršu acis, lai redzētu, cik ļoti silti brūna var būt padevīgas mīlestības krāsa, mans jēzu
*
voooou, šunels,
balts, pūkains, pinkains kucēns,
kādu dosim tam vārdu?
manām lellēm nav vārdu,
manam tēvam nav vārda,
bet suņam vaig?
sauksim par Sniedziņu,
vārdu es nospēru no japāņu pasakām
* s * n * i * e * d * z * i * ņ * š *
es atbraucu pēc miljons gadiem
(nu labi, laikam pēc 10 vai 20),
Sniedziņš vēl joprojām dzīvs,
izskatās kā simtgadīgs cilvēks,
iedzeltens, pinkains, sarkanām, asarojošām acīm, neko lāgā nevar sakošļāt un it kā atceras mani, bet ne pārāk
The post Poēma ar mammu appeared first on IR.lv.