Tamburīna skaņu neapgūtā vērtība

2021. gada vasarā Eiropas Padome pieņēma rezolūciju par Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas (Konvencijas) par nacionālo minoritāšu aizsardzības īstenošanu.

Ministru komiteja 2021. gada 3. martā uz nepietiekamo nacionālo minoritāšu līdzdalību norādīja kā uz būtisku un nekavējoties risināmu problēmu arī Latvijā. Nepietiekama līdzdalība saskatāma visām grupām – etniskajiem krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem, lietuviešiem, ebrejiem, romiem un citiem. Ja dažu etnisko grupu gadījumā tas ir bijis saistīts ar politiskiem procesiem gan Latvijā, gan plašākā starptautiskā kontekstā, tad citu grupu gadījumā noteicošā loma bijusi mūsu stereotipiem un nolaidībai. Šajā rakstā vēlos pievērsties tieši romiem, cilvēkiem, kuri Latvijā dzīvo paaudžu paaudzēs.

Statistika apliecina politikas nespēju

Efektīva politika būtu tāda, kuru īstenojot, statistika neparādītu izteikti nelabvēlīgu ainu par cilvēku attieksmi pret noteiktām etniskām grupām. Diemžēl 2020. gadā 30% cilvēku Latvijā joprojām apgalvoja, ka vienā kolektīvā ar romiem strādāt nevēlas.

Eiropas Padomes rekomendācijas Latvijai saistītas ar Konvencijas 15. pantu, saskaņā ar kuru pusēm būtu jārada nepieciešamie apstākļi, lai personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, varētu efektīvi piedalīties kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē un sabiedriskajās lietās, jo īpaši tajās, kas tās skar. Latviju rosina, pastiprināt centienus, lai novērstu un apkarotu nevienlīdzību un diskrimināciju, no kuras cieš romi, kā arī uzlabot romu dzīves apstākļus, palielinot nodarbinātības iespējas, un veicināt integrāciju sabiedrībā.

Latvijas Tiesībsarga birojs pērn nāca klajā ar ziņojumu Romu situācija Latvijā. Tas raksturo romu līdzdalības un iekļaušanas iespēju sadrumstalotību mūsu valstī. Salīdzinot ar citām mazākumtautībām, romiem joprojām iet sliktāk un ir mazāk iespēju piekļūt darba tirgum. Faktiski ziņojums apliecina patiesi kritisku romu tautības cilvēku situāciju Latvijā.

Iespējas nosaka kods

Eiropas Padome vērsusi uzmanību uz, iespējams, nepamatotu romu bērnu nonākšanu speciālajās izglītības iestādēs, norādot, ka augstais skaits romu tautības bērnu, kuri tiek uzņemti speciālajās izglītības programmās, nevar tikt izskaidrots ar medicīniskiem iemesliem. Tie ir drīzāk sociāli ekonomiskie faktori.

Piemēram, nepietiekamas romu bērnu pirmsskolas izglītības iespējas un atbalsts romu ģimenēm ar bērniem, trūkumi pārbaudes metodēs un aizspriedumi pret romu tautības cilvēkiem. Uz to norāda arī Eirobarometra aptaujas dati –  61% Eiropas Savienības iedzīvotāju uzskata, ka diskriminācija pret romu tautības cilvēkiem ir visizplatītākā.

Latvijas Tiesībsarga pētījumā romu mediatori skaidro, ka valsts valodas nezināšana un sociālo iemaņu trūkums visbiežāk veicina to, ka romu bērni tiek nosūtīti uz pedagoģiski medicīniskajām komisijām. Tajās bērniem tiek piešķirts 58. izglītības kods, kas tiek noteikts izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tā vietā  viņiem būtu nepieciešams piešķirt 56. kodu, kas attiecināms uz izglītojumiem ar mācīšanās traucējumiem.

Romu mediatori Latvijā pašlaik ir tikai seši – Valmierā, Viļakā, Jelgavā, Rīgā, Jūrmalā un Ventspilī. Mediatori uzskata, ka valsts valodas nezināšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ romu bērniem nav iespēju pilnvērtīgi izglītoties, attiecīgi arī socializēties un iekļauties sabiedrībā.

Romu mediatori norāda, ka bērni nebūtu jāsūta uz pedagoģiski medicīniskajām komisijām tāpēc vien, ka viņi nezina latviešu valodu, turklāt mediatori pieļauj iespēju, ka komisijās pat nav cilvēku, kuri spētu saprast to, ko romu bērni saka.

Faktiski sanāk, ka jau agrīnā vecumā tiek veicināta romu bērnu izstumšana no kvalitatīvas izglītības. Kvalitatīva izglītība savukārt ir priekšnoteikums, lai vēlāk turpinātu mācības un secīgi iekļautos darba tirgū.

Tiesībsarga pētījumā viena no rekomendācijām rosina Izglītības un zinātnes ministriju izvērtēt un līdz 2022. gada 1. novembrim sniegt informāciju Tiesībsargam par pašvaldību pedagoģiski medicīnisko komisiju darbu, iespējams, nepamatoti ievietojot romu bērnus speciālajās izglītības iestādēs vai sniedzot izglītību neatbilstīgās speciālās izglītības programmās. Tāpat Tiesībsargs ir aicinājis sniegt informāciju, vai romu bērniem, kuri tiek mācīti atbilstīgi speciālās izglītības programmām, tiek nodrošināti skolotāju palīgi no pašiem romiem, kas spēj ar bērniem komunicēt tiem saprotamā valodā. Ja nē, tad kā tieši romu bērni ar kodiem SIP 58 vai 59 var iegūt izglītību?

Šeit būtu būtiski izsekot vai skaidrojumi sniegs labumu konkrētai cilvēku grupai, vai tomēr piesegs situāciju ar frāzēm – “mēs strādājam”.

Strukturālā izslēgšana

Lai kā mēs nevēlētos atzīt, romi Latvijā piedzīvo strukturālo diskrimināciju. Strukturālā diskriminācija ir attiecināma uz noteikumiem, normām, rutīnām, attieksmes un uzvedības modeļiem institūcijās un citās sabiedrības struktūrās, kas rada šķēršļus grupām vai indivīdiem to pašu tiesību un iespēju īstenošanā, kas ir pieejamas lielākajai daļai iedzīvotāju.

Veidojot šo rakstu, man bija iespēja tikties ar Sandi Jezdovski, jaunieti, kurš ir viens no Latvijas “čigānu barona” mazdēliem. Sandis, neskatoties uz savu vecumu, ikdienā daudz dara, lai atbalstītu savas tautības brāļus un māsas, kuriem ir sarežģīti apstākļi. Sandis pats nodarbojas ar dažādiem projektiem un iesaistās pasākumos saistībā ar romu kultūras popularizēšanu un sportu. Sandis uzsver: “Lai gan visiem šķiet, ka romi tikai nodarbojas ar dziedāšanu un dejošanu, ikvienu satrauc jautājums par to, ka joprojām Latvijā ir darba devēji, kuri neņem darbā cilvēku, jo viņš, izrādās, ir roms. Daudzi no romiem ir dzimuši un auguši Latvijā, bet tiek uzskatīti par sliktākiem, par tādiem, kuriem nevar uzticēties.”

Strukturālā diskriminācija veicina to, ka romi, ekonomikas terminu valodā runājot, ir nepārtraukti spiesti “dzēst” savu negatīvo “tīro vērtību”. Piemēram, saskaņā ar Tiesībsarga ziņojumu Covid-19 pandēmijas laikā piešķirtais 500 eiro atbalsts daudziem romiem sniedza iespēju segt iepriekš uzkrājušos parādus.

Varētu likties, ka atbalsts ir palīdzējis un viss ir kārtībā, bet patiesībā tas nozīmē, ka faktiski Latvijas nodokļu maksātāji maksā par to, ka darba vide Latvijā nav atvērta visām sabiedrības grupām. Jo stabils darbs nodrošina cilvēkam ienākumus un iespēju segt savus un savas ģimenes izdevumus.

Romu kopienas cilvēki – gan indivīdi, gan ģimenes, kas cieš no diskriminācijas darba tirgū, savu enerģiju koncentrē uz parādu samazināšanu. Cilvēkam nevar nebūt parādu, ja viņš atrodas bezdarbā. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, 2021. gadā Latvijā bez darba bija 581 roms, bet NVA nekādu pasākumu romu nodarbinātības veicināšanai nemaz nav. Vai tas mums nešķiet būtiski? Ja valsts redz, ka kādai no sabiedrības grupām nepieciešams īpašs atbalsts, kāpēc šādi pasākumi netiek izstrādāti?

Pasaulē cilvēki jau izsenis nodarbojas ar viena cilvēka vērtības apzināšanu un tās sasaisti ar ekonomiku. Esam sociālas vienības, bet lielā mērā sociālā konstrukcija veidota tā, ka cilvēks ir “vērtīgs”, ja piedalās sabiedrības ekonomiskajā dzīvē. Dzīves sākumā negatīva neto vērtība mums visiem nav nekas neparasts — cilvēki aizņemas, lai studētu, un, pat centīgākie jaunieši var izmaksāt vairāk, nekā viņiem pieder. Neapšaubāmi, neviens neesam pasargāts arī no negaidītas slimības, kas var nospiest cilvēku “mīnusā”. Tomēr Latvijas romu kontekstā situācija ir citāda – ilgstoši negatīva, ilgstoši nerisināta.

Neapgūta vērtība cilvēkiem un valstij

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā dzīvo 4838 romi.  Zinīgi cilvēki apgalvo, ka Latvijā dzīvo daudz vairāk romu, bet bailēs no diskriminācijas cilvēki izvēlas tautību nenorādīt. Vēršu  uzmanību uz diskriminācijas tiešo ietekmi – ne tikai uz cilvēku sociālo sajūtu, bet arī uz tās tiešo negatīvo ietekmi uz Latvijas ekonomiku.

Dzīvības vērtība ir ekonomiska vērtība. To izmanto, lai kvantitatīvi noteiktu ieguvumu, ko sniedz izvairīšanās no nāves. To sauc arī par dzīvības izmaksām, nāves gadījumu novēršanas vērtību, paredzamajām nāves novēršanas izmaksām un statistiskās dzīves vērtību.

Sociālajās un politiskajās zinātnēs tās ir nāves novēršanas robežizmaksas noteiktā apstākļu situācijā. Daudzos pētījumos vērtības aprēķini ietver arī dzīves kvalitāti, paredzamo atlikušo mūža laiku, kā arī konkrētās personas peļņas potenciālu.

Ekonomisti lēš, ka viena cilvēka dzīvība ir vērta aptuveni no viena miljona līdz desmit miljoniem dolāru (ASV). Diskriminācija nedod cilvēkam iespējas pilnvērtīgi dzīvot. Vēl jo vairāk, ja tā tiek kultivēta, piedāvājot risinājumus, kuri faktiski nerisina konkrēto problēmu.

To var salīdzināt ar dzīvi, kurai noņemta viena būtiska vērtība mūsu sabiedrībā – iespēja strādāt. Tas nozīmē pavisam vienkāršu un loģisku likumsakarību – dodot iespēju cilvēkiem strādāt, veidotos ekonomiskais ieguvums. Novēršot strukturālās diskriminācijas ietekmi Latvijā, būtiski izmainot attieksmi pret romiem, ir iespējams panākt pienesumu valsts ekonomikai un sabiedrībai. Var šķist – ko tie ekonomisti pārspīlē? Jā, cipari var būt nežēlīgi. Bet cipari var būt arī cerības stars cilvēkiem, kuri nepārtraukti izvairās no parādu lavīnas un nespēj izrauties no sociāli nelabvēlīgās situācijas vairāku paaudžu garumā.

Padziļinātais izvērtējums par romu situāciju Eiropā ir sniedzis iespēju Eiropas Padomei, Eiropas Parlamentam un vairākām Eiropas mēroga pilsoniskās sabiedrības organizācijām domāt par vajadzību atjaunot un stiprināt apņemšanos par romu līdztiesību un iekļaušanu. Eiropas institūcijas uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt, ka tiek pievērsta īpaša uzmanība diskriminācijas novēršanai. Nepieciešams arī novēršot antičigānismu – īpašu, pret romiem vērstu rasisma veidu – un pievērsties četrām sociālekonomiskās iekļaušanas jomām, proti, izglītībai, nodarbinātībai, veselības aprūpei un mājokļiem.

Kā apgalvots Ministru kabineta rīkojumā 310, kas izdots 2022. gada 3. maijā – zems izglītības līmenis ir viens no galvenajiem šķēršļiem romu nodarbinātībai un valsts apņemas mazināt romu ilgstošo, bez darba esošo cilvēku īpatsvaru no 39,1% 2021. gadā uz 25% 2024. gadā.

Latvijai ir visi priekšnoteikumi, lai palīdzētu cilvēkiem izkļūt no negatīvās neto vērtības bedres un viņi varētu sākt veidot savus resursus, tā noņemot slogu no sabiedrības kopumā. Iespējams, jaunas apņemšanās to veicinās.

Tomēr jāteic, ka arī forma, kādā runājam politikas plānošanas dokumentos, liecina par attieksmi. Piemēram, programmās ir teikts, ka “romi var iesaistīties”. Visai nenoteikti. Var iesaistīties, bet var arī neiesaistīties un varbūt pat netikt iesaistīti. Būtiski ir nodrošināt tādu vidi, kurā cilvēki var un vēlās iesaistīties.

Romu diskriminācija izmaksā tiešām dārgi – gan finansiāli, gan sociāli un cilvēciski. Tāpēc nevaram klausīties “tamburīnu skaņās” ar domām par to, ka tas ir tikai skaisti. Tamburīna skaņas atgādina naudas šķindoņu, un viss liecina par to, ka romi ir viens no Latvijas neapgūtajiem resursiem un bagātība – kultūras, sociālajā un ekonomiskajā aspektos.

Paldies par atbalstu raksta sagatavošanā Denisam Kretalovam un Sigitai Zankovskai-Odiņai.

Autore ir dažādības vadības eksperte RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes doktorantūras programmā

The post Tamburīna skaņu neapgūtā vērtība appeared first on IR.lv.