Cīnīsies tālāk
LGBT aktīvists un kustības Dzīvesbiedri vadītajs Kaspars Zālītis saņēmis Pētera Grestes Baltijas Vārda brīvības balvu un vēlētos šīs Saeimas laikā panākt, lai tiesības reģistrēt attiecības būtu visiem pāriem Latvijā
Kasparam bija gadi piecpadsmit, kad, par sīkumiem sastrīdējies ar mammu, viņš dusmās pateicis, ka ir homoseksuāls. Es zinu, mamma mierīgi un laipni atbildējusi, vedinot strīdu pavērst auglīgā diskusijā. Mamma, pēc profesijas mediķe, Kasparu izaudzinājusi viena. Tieši viņas mīlošā, pieņemošā attieksme puisim savulaik bija kā tramplīns lēcienam sabiedriskās aktivitātēs — lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) kopienas tiesību aizstāvēšanā. Kaspars darbojas LGBT un viņu draugu apvienībā, ir tās valdes loceklis.
Viņam ir 38 gadi, un šogad dzimšanas diena 15. oktobrī sakrita ar Pētera Grestes Baltijas Vārda brīvības balvas saņemšanu. Viena no Lielbritānijā studējušā komunikācijas speciālista spilgtākajām aktivitātēm bija EuroPride 2015 organizēšana Rīgā. Viņš strādājis ar vairākām starptautiskām organizācijām cilvēktiesību jomā — Amnesty International, ILGA-Europe, EDSO, Eiropas Savienības institūcijām. Nesenākais darbs, kas oktobra sākumā guva plašu rezonansi: iniciatīvas iesniegšana platformā Manabalss.lv par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību. Nedēļas laikā tā savāca vairāk nekā 10 tūkstošus parakstu. Iniciatīvas mērķis — aicināt likumdevējus pieņemt tiesisko regulējumu ārpuslaulības savienībā dzīvojošu pāru tiesiskai atzīšanai un sociālajai aizsardzībai. «Pamatā tas ir drošībai — lai mana ģimene tiktu pasargāta, ja kaut kas notiek. Cilvēkam drošības sajūta ir vissvarīgākā,» — tā Kaspars. Tas nav jautājums tikai par galējām situācijām, piemēram, smagu saslimšanu, nāvi, bet arī parastu ikdienas dzīvi. Piemēram, dzīvesbiedriem bez juridiskām saitēm bankas liedz kopā paņemt hipotekāro kredītu. «Vēl ir bērnu aspekts, ja otrs cilvēks ģimenē nav bioloģiskais vecāks,» piemin Kaspars. «Piemēram, nevar aizvest bērnu vakcinēt — regulāri jāatjauno pilnvara, lai otrs vecāks varētu to darīt.» Ir desmitiem šķēršļu un grūtību, no kurām galu galā cieš ne tikai pāris, kuram valsts liedz juridiski nostiprināt ģimeniskās saites, bet arī bērns un viņa drošības sajūta.
Vai Latvijā vēl ilgi jāgaida, līdz parlamentā izdosies panākt vienlīdzīgas tiesības visiem dzīvesbiedriem? «Par dzīvesbiedru likumu man ir lielas cerības. Ceru, ka deputāti saņems drosmi un to izdarīs vēl šī sasaukuma laikā.» Cilvēktiesību aktīvists uzskata, ka Latvijā situācija attieksmē pret homoseksuāliem cilvēkiem uzlabojas, viņaprāt, ātrā parakstu savākšana dzīvesbiedru tiesību likumiskai nostiprināšanai to pierāda. «Es domāju, ka mēs deputātus pārliecināsim. Ja viņi neieklausīsies desmit tūkstoš balsīs tagad, savāksim parakstus vēl.» Jautājumu gada nogalē skatīs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. «Cik zinu, komisija par situāciju jau saņēmusi atbildes no dažādām valsts institūcijām. Daži politiķi negrib saredzēt problēmu, bet valsts institūcijas to redz, it īpaši pēc Maxima traģēdijas (bojāgājušā glābēja dzīvesbiedre nesaņēma kompensāciju, jo nebija oficiāli laulāta — red.).» Kaspars turpina: «To redz arī VID ar nodokļiem: mēs kā dzīvesbiedri nedomājot pārskaitām ikdienā viens otram naudiņu. Summa, ko gadā drīkst, ja neesat laulāti un radinieki, ir 1425 eiro — toreiz, kad to pieņēma, tas bija daudz, bet tagad tā vairs nav. Pēkšņi, ja summa gadā ir lielāka, nelaulātiem pāriem to apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli kā dāvinājumu. Tā cilvēku dzīve ikdienā tiek ietekmēta ik uz soļa.»
Kustības Dzīvesbiedri vadītājs sarunā piemin tā sauktās politiski ideālās ģimenes: māte, tēvs, bērns. «Iespējams, tāpēc, ka nāku no viena vecāka ģimenes, mani brīžiem sadusmo, ka politiķi visām ģimenēm, kas nav «ideālas», it kā pasaka, ka tās ir nepareizas. Kā to ir dzirdēt vecākiem, kuri strādā garas stundas, maksā nodokļus, dod savam bērnam labāko, ko spēj?»
Kas Kasparam liek nenolaist rokas un turpināt cīnīties par savas kopienas tiesībām un plašāk — lielāku vienlīdzību sabiedrībā? «Ir jāiemācās svinēt katru mazāko uzvaru,» viņš atbild. Mazās uzvaras viņa dzīvē raisījušas tādu kā pozitīvo atkarību — gribas cīnīties vēl. «Atceros 2005. gada praidu, kad gājām un mūs lamāja, meta virsū visu ko maisiņos. Tas bija traumējoši — ko esam izdarījuši, lai saņemtu apsaukāšanos, akmeņus, mēslus? Iedomājieties — cilvēki mūs sauca par pretekļiem, bet paši vāca maisiņos mēslus, veda mašīnās uz Rīgas centru, lai mestu mums virsū. Viņi meta mēslus arī mācītājam Jurim Cālītim, kurš nevienam neko sliktu nekad dzīvē nebija izdarījis, tieši otrādi — tikai labo.» Taču tā kādā brīdī kļuva par pagātni. «2018. gada praidā redzēju lielās cilvēku masas — viņi vairs nebaidījās. Cilvēki uz balkoniem atvēra šampanieti, māja mums. Parkā redzēju jauniešus, kuri bija apgūlušies uz varavīksnes karoga un vienkārši jutās pieņemti. Neviens nevienu nenosodīja, bija drošības sajūta. Protams, bija arī pretinieki, bet jau daudz mazāk.» Kaspars joprojām bez aizkustinājuma nespēj runāt par kādu 2018. gada praida brīvprātīgo — jaunu meiteni, kura piezvanījusi neilgi pirms gājiena un teikusi, ka nevarēs darīt savu darbu, jo pa ceļam uz Rīgu saņēmusies pateikt tētim par savu seksuālo orientāciju. Viņš atbildējis: labi, tad iesim gājienā kopā! «Tas ir viens no skaistākajiem stāstiem.» Ģimenes attieksme LGBT kopienai ir ārkārtīgi svarīga. «Bērns jau nemainīsies — seksuālo orientāciju nevar mainīt. Varam vai nu viņā iedzīt bailes un sarūgtinājumu atgrūžot, vai turpināt mīlēt un redzēt, ka bērns ir laimīgs.» Latvijā ir gadījumi, kad homoseksuāli pusaudži gadiem dzīvo draugu un klasesbiedru ģimenēs, jo vecāki izmetuši viņus uz ielas, uzzinot par orientāciju.
Kādu sabiedrības attieksmi LGBT kopiena vēlētos saņemt? «Katram no mums ir kādas bailes un ienākušas prātā naidīgas domas — neviens nav perfekts, un arī nevajag būt, bet, ja runājam par mazaizsargātām sabiedrības grupām, izsakot piezīmes, mēs sāpinām ne tikai konkrētos cilvēkus, bet veselu grupu un iedvešam viņiem bailes,» saka Kaspars. «Dzenam cilvēkus baiļu sajūtā un nedrošībā. Brīvā sabiedrībā tas nav pieņemami. Tāpēc es nekad neatļaušos kādu cilvēku publiski aizvainot.»
Interesanti, ka LGBT kopienas dati Latvijā liecina — lauku reģioni, salīdzinot ar Rīgu, ir iecietīgāki. «Ilgi domāju — kāpēc tā? Laukos nav palicis daudz cilvēku. Tev ir kaimiņš, tu viņu iepazīsti un redzi, ka labs cilvēks. Rīgā ir lielāka anonimitāte — LGBT cilvēkus redzi no attāluma un var baidīties.» Kaspars vēlas, lai cilvēki šīs bailes pārvar, iepazīst kopienu tuvāk. Ļoti iespējams, izrādīsies, ka nebija, no kā baidīties.
Pandēmijas laikā Kasparu bažīgu dara ļaudis, kuri radikalizējas — gan attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem, gan veselību. «Pirms vairākām dienām ar masku biju IKEA. Man priekšā stāvēja veselības ministre kopā ar dēlu. Kāda sieviete, kura masku turēja zem zoda, vienkārši kliedza uz Ilzi Viņķeli. Piegāju un prasīju, vai vajag palīdzēt. Zinu Viņķeli, viņa ir stipra kā mūris, bet žēl palika dēla. Cilvēki bieži vien neaizdomājas, ko bērniem un jauniešiem nodara. Esi atnācis ar mammu uz veikalu iepirkties, un tavu mammu pēkšņi apsaukā visādiem vārdiem. Vienīgais, ko viņa ir izdarījusi — centusies palīdzēt, aicinot valkāt maskas.»
Ja neskaita radikalizētos sabiedrības locekļus, kuri ir drauds LGBT kopienai, pēc Kaspara domām, mūsu sabiedrība «aizvien vairāk saiet latvietītī», un viņš to domā ar plusa zīmi. «Tāds mierīgais latvietītis, kurš nevienam nekrīt virsū un kuram citi cilvēki netraucē. Tā arī ir, dažādība netraucē. Neviens gejs nelec virsū uz ielas un neviens reliģisks cilvēks nesit ar krustu — protams, ar ļoti retiem izņēmumiem.»
Rekur iet viens interesants cilvēks — atšķirīgs no tevis, un ļoti labi, ka tā!
Ēdienkarte
Kafija ar mandeļu pienu pie datorekrāna
Ūdens glāze pie datorekrāna
The post Cīnīsies tālāk appeared first on IR.lv.