Pārgrupēšanās Viļņā

Lielākā daļa baltkrievu opozicionāru pārbēguši uz Lietuvu un protestu kustību vada no turienes

Ir divi naktī, un Natālija Koļegova savā Toyota traucas cauri tumsai. No Viļņas viņa steidzas Baltkrievijas robežas virzienā, regulāri uzmetot acis telefonam. Kopš Baltkrievijas režīms sācis vajāt savus pilsoņus, 54 gadus vecā nekustamo īpašumu māklere palīdz baltkrieviem droši nokļūt Lietuvā.

2.29 auto lukturi izgaismo kāda vīrieša stāvu šosejas malā. Īsi mati, zila jaka, treniņbikses un mugursoma. Koļegova nobremzē un izkāpj no auto. Abi apskaujas sarkano bremžu lukturu gaismā.

«Es nespēju noticēt, ka jūs patiešām eksistējat,» saka vīrietis. Mihails ir 37 gadus vecs atslēdznieks no Žlobinas pilsētas. Līdzīgi tūkstošiem citu baltkrievu, arī viņš piedalījās demonstrācijās pret Aleksandru Lukašenko, apšaubot augustā notikušo vēlēšanu rezultātus.

Mihails ieslīgst pasažiera sēdeklī un nekavējoties sāk runāt. No Lukašenko rokaspuišiem nedēļām ilgi esot slēpies savā vasarnīcā. Naktīs nav varējis aizmigt. Piezvanījusi sieva un pastāstījusi, ka miliči veikuši kratīšanu viņu dzīvoklī. Konfiscējuši baltsarkanbalto karogu un skrejlapas ar atbalstu opozīcijas līderei Svetlanai Tihanovskai. «Man nekavējoties vajadzēja pazust.» Mihails uzskata, ka viņa dzīvība bijusi briesmās. Pēc varas iestāžu izvirzītās apsūdzības par «masu protestu koordinēšanu» viņam draud 7—15 gadi cietumā.

Koļegova nobremzē pie McDonald’s. Pasūta lielu kafiju un kokakolu. Mihails truli skatās tumsā. «Kopš šķērsoju robežu, cilvēki pret mani izturas ar cieņu. Baltkrievijā pret mums izturējās kā pret suņiem.»

Beidzot mašīna ieripo Viļņas vecpilsētā. Ir 3.05. Vīrietis uzkāpj pa kāpnēm līdz dzīvoklim, kuru māklere agrāk izīrēja tūristiem vietnē Booking.com. Divas svaigi saklātas gultas, neuzbāzīgs apgaismojums. 

«Nebaidieties! Jums tagad kārtīgi jāizguļas. Darbu Lietuvā atradīsit viegli,» saka Koļegova.

Minsku un Viļņu šķir 180 km, taču tās ir kā divas atšķirīgas pasaules.

Trimdinieku centrs

Lietuva ir kļuvusi par trimdā dzīvojošās baltkrievu opozīcijas centru. Mūsu kaimiņvalstī dzīvo aptuveni 32 tūkstoši baltkrievu, taču kopš protestu un vardarbības uzliesmojuma Minskā viņu skaits palielinās. Prominentākā persona ir Baltkrievijas demokrātiskās kustības līdere Svetlana Tihanovska. Taču nesen ieradās arī kāda tirgus analītiķe, kura protestu laikā norāva balaklavu no miliča sejas. Ir arī kāds celtnieks, kuru drošībnieki piekāva tik smagi, ka fotogrāfijās viņš izskatījās miris un pat kļūdaini tika pasludināts par pirmo protestu upuri. Viļņā tagad dzīvo arī divi skaņu inženieri, kas pirmsvēlēšanu pasākumā valsts teātrī atļāvās atskaņot brīvības himnu Peremen! (Pārmaiņas!).

Jau pirms vairākiem gadiem uz Viļņu pārcēlās vienīgā brīvā Baltkrievijas Universitāte. 

Lietuvas galvaspilsētā dzīvojošie baltkrievi izveidojuši tīklu, lai palīdzētu citiem no dzimtenes bēgošajiem tautiešiem. Lietuvas valdība atvēlējusi iebraucējiem divstāvu ēku, viņiem tiek piedāvātas lietuviešu valodas stundas. Valdība arī izveidojusi «humāno koridoru» un jau uz robežas izniedz īpašas tiesiskās aizsardzības vīzas. Kopš augusta šādu vīzu pieprasījuši vairāk nekā 300 cilvēku. Lietuva arī atvieglojusi pieteikšanos darba vīzām.

Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs norāda, ka trimdinieku skaits pašlaik ir salīdzinoši mazs, taču pieļauj viņu masu ieceļošanu, ja vardarbība robežas otrā pusē nerimsies.

Kādas citas dienas rītā Koļegova ienāk pagalmā ar diviem ar gultas veļu pilniem maisiņiem. Ēkā apmetušies divi žurnālisti ar bērniem un kāds baltkrievu biznesmenis. Visi ievēro divu nedēļu koronavīrusa karantīnu, un Koļegova piegādā pirmās nepieciešamības preces.

Kopš vēlēšanām viņa personīgi palīdzējusi 80 robežšķērsotājiem. «Es viņus saucu par saviem bērniem,» sieviete pasmejas. Pati Viļņā dzīvo jau 20 gadus, precējusies ar lietuvieti. Atceras laiku, kad «Baltkrievijā cilvēki pazemīgi pakļāvās režīmam». Bet Viļņā viņa piedzīvojusi brīvību un grib, lai to izjūt arī citi. Viņas izveidotā nekustamo īpašumu aģentūra palīdz arī emigrantiem no Baltkrievijas un Ukrainas. Par velti. 

Pirmie «vēlēšanu bēgļi» Lietuvā sāka iebraukt 29. augustā, tas ir, nepilnas trīs nedēļas pēc vēlēšanām. Septembrī Koļegova reģistrēja labdarības organizāciju Dapamoga. «Pirmie pārbēdzēji bija dziļi traumēti,» viņa atceras. Lielākoties tāpēc, ka Lukašenko speciālā milicijas vienība OMON brutāli spīdzināja aizturētos protestētājus.

Otrais bēgļu vilnis sākās septembra vidū. Galvenokārt cilvēki, kas bija pazemoti ieslodzījumā un neveiksmīgi centās panākt taisnību tiesās. «Tur viņus sāka vajāt atkārtoti. Īsta katastrofa psihei,» uzskata Koļegova.

Trešais vilnis sākās oktobra sākumā. Pārsvarā tie ir vecāki ar bērniem — režīms apsūdz šos cilvēkus bērnu drošības apdraudēšanā, jo viņi piedalās protestos un savas atvases atstāj pie vecvecākiem.

Lielākā daļa Koļegovu sameklē sociālajā tīklā Facebook. Bieži vien tie ir gari izmisušu cilvēku stāsti. Viņa piedāvā pāriet uz saziņu kodētajā lietotnē Telegram un vispirms jautā: «Kāds ir jūsu garīgais stāvoklis? Vai jūs tiekat vajāts? Vai esat ticis ieslodzīts politiskās pārliecības dēļ? Cik daudz laika nepieciešams, lai varētu bēgt? Vai līdzi brauks bērni?» Pēc atbilžu saņemšanas Koļegovas biežākais ieteikums: «Dodieties ceļā nekavējoties!»

Tieši tā notika arī ar Mihailu. Nākamajā dienā pēc ierašanās viņš nonāk pagalmā un uzsmēķē. Esot gulējis tikai pusstundu. «Ilgojos pēc sievas.» Pēc kratīšanas dzīvoklī abi nolēma doties uz Minsku atsevišķos auto. Tur apskāvās pēdējo reizi. Tad Mihails sāka stopot Lietuvas virzienā. Joprojām nespēj aptvert, ka bijis spiests pamest dzimteni. «Tā ir daļa no manis. Es piederu Žlobinai.»

Vienīgais mierinājums viņam ir fakts, ka šobrīd atrodas tajā pašā pilsētā, kur Tihanovska. «Es redzu viņas seju, es ticu, ka viņa mūs nenodos,» saka Mihails. 

Kails uz ceļiem

8. augustā Mihails aizbrauca uz Minsku, plānojot nākamājā dienā piedalīties vēlēšanās. Ap delnu viņam bija Tihanovsku atbalstoša aproce. Taču izrādījās, ka vīrietis nedrīkst balsot galvaspilsētā. Sāka strīdēties ar vēlēšanu iecirkņa apsargiem. Tika izsaukts OMON. «Mani apsūdzēja par nelegālu vēlētāju vešanu uz Minsku.» Iemeta busiņā un aizveda uz bēdīgi slaveno Okrestinas cietumu. Tur sākās 12 dienu murgs. Viņam lika rāpot pa cietuma pagalmu kailam. Ja paklupa, sita ar stekiem. Pēc vairākām uz ceļiem pavadītām stundām ieslodzīja mazā kamerā kopā ar 38 citiem cilvēkiem. «Veselu nedēļu nedeva ēst un gāza virsū ledusaukstu ūdeni.» Pratināja kailu. No blakus telpām dzirdēja sāpju kliedzienus.

Pirms izlaišanas cietuma uzraugs piespieda parakstīt dokumentu, ka Mihails vairs nepiedalīsies protestos. Tos, kurus izlaidīs konkrētajā dienā, noskaidroja šķēršļu joslas sacīkstēs. Pie reizes sitot ar stekiem.

Naids pret režīmu bija tik liels, ka viņš nolēma atgriezties protestos. Atkal nonāca ieslodzījumā. Joprojām sāp rīkle — tik cieši viņu žņaudza pratināšanā. Pēc otrās atbrīvošanas slēpās vasarnīcā.

Tagad viņa vienīgā vēlēšanās: «Lai Lukašenko un viņa vīri tiktu saukti pie atbildības.»

10. oktobrī Lukašenko sarīkoja tikšanos ar ieslodzītajiem opozīcijas pārstāvjiem, un no malas tas izskatījās pēc absurda dialoga imitācijas. Diktatora rokaspuiši tūlīt pat atsāka protestētāju iekaustīšanu ielās un arestēja vairāk nekā 700 cilvēku. 12. oktobrī Baltkrievijas Iekšlietu ministrija pirmo reizi publiski piedraudēja, ka sāks šaut uz demonstrantiem. Nākamajā dienā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izplatīja ultimātu: ja Lukašenko pats neatkāpsies līdz 25. oktobrim un netiks atbrīvoti visi politieslodzītie, valstī sāksies vispārējs streiks.

70% balsu

Tihanovsku var satikt neuzkrītošā biroju ēkā Viļņā. Apkārt sēdošie jaunie cilvēki tik naski klabina datorus, ka darba vide atgādina IT jaunuzņēmumu.

«Ir O.K., un nav O.K.,» Tihanovska atbild uz jautājumu, kā viņai klājas. «Es jūtos drošībā, bet manas domas ir ar cilvēkiem Baltkrievijā.»

Iepriekšējos 10 gadus viņa bija mājsaimniece. «Normāla dzīve,» viņa atbild. Vīrs Sergejs bija aktīvs biznesmenis, kas bieži devās komandējumos uz ārvalstīm.

Viņu dzīve mainījās, kad Sergejs kļuva par videoblogeru. Dažādu ikdienas problēmu izgaismošana un nikna Lukašenko lamāšana piesaistīja uzmanību. 2019. gada nogalē, kad vīrietis «sāka runāt skaļāk, nekā tas patīk varai», viņu ieslodzīja pirmo reizi. Tihanovska apbrīno savu vīru: «Viņam nav baiļu no režīma.» Pēc kāda laika aizturēja otrreiz.

Kad Sergejs Tihanovskis nolēma kandidēt uz prezidenta amatu, to nobloķēja Centrālā vēlēšanu komisija. Tas pamudināja arī Svetlanu iesaistīties politiskajā procesā. «Tas bija kā atbalsta solis manam vīram. Es pat tik daudz nedomāju par vēlēšanām, cik par savu vīru.» No ieslodzījuma iznākušais Sergejs bijis pārsteigts, uzzinot, ka vēlēšanām pieteikusies viņa sieva.

Nesot dokumentus vēlēšanu komisijai, viņa bija pārliecināta, ka reģistrēšanu atteiks. Taču noticis pretējais. «Droši vien, lai paņirgātos par mani,» viņa domā. Un pie reizes radītu ilūziju par demokrātiskām vēlēšanām.

Kad Tihanovska 29. maijā sāka priekšvēlēšanu kampaņu, viņas vīru ieslodzīja trešo reizi. «Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.» Sergejs joprojām atrodas cietumā. Pirms pāris nedēļām viņiem pirmoreiz atļāva parunāties pa telefonu. Pirms tam saziņa notika tikai ar advokāta starpniecību.

Vai viņa atkal kandidētu vēlēšanās? «Nē. Tā aizvien ir joma, kurā es nejūtos komfortabli.» Tajā pašā laikā neatkarīgi pētījumi vēsta, ka 9. augustā notikušajās vēlēšanās Tihanovska varētu būt savākusi pat 70% balsu. Protams, viņa vēlas demokrātiskas pārmaiņas savā zemē. Bet kā?

Viņas atbilde: «Spiediens.» Spiediens uz varu protestu formā. Arī ārējas sankcijas. Svarīgs ir citu valstu atteikums atzīt Lukašenko par leģitīmu prezidentu. Viņa labi apzinās, ka savas valdīšanas 26 gados Lukašenko ir sagrāvis pilsonisko sabiedrību, tāpēc šobrīd ir ļoti būtiski to atjaunot un stiprināt.

Viņas padomnieki tagad galvenokārt nodarbojas ar pilsoņu pašorganizēšanās atbalstīšanu. Lai sagatavotos jaunām vēlēšanām. Tihanovska cer, ka opozīcijas vēstneši varēs atgriezties Minskā gada laikā. Varbūt pat agrāk. 

Tihanovskas rosīšanos apbrīno Lietuvas ārlietu ministrs. Ievērojot koronavīrusa karantīnu, Linkevičs sarunā skaipā pauž alkas pēc politiskām pārmaiņām Baltkrievijā. «Mūsu cilvēki joprojām atceras brīvības cenu,» viņš atgādina par vēlmi atšķelties no Padomju Savienības, simbolisko Baltijas ceļu 1989. gadā, kad rokās sadevās vairāk nekā miljons igauņu, latviešu un lietuviešu. Nesen līdzīgu solidaritātes akciju ar baltkrieviem sarīkoja 50 tūkstoši lietuviešu — roku rokā no Viļņas līdz robežai.

«Mēs jūtam līdzjūtību pret tiem, kuriem dara pāri. Mūsu uzdevums ir atrast ceļus, kā palīdzet represiju upuriem,» saka Linkevičs. Tieši Lietuva bija pirmā, kas izsniedza īpašas vīzas apdraudētām personām, ieskaitot Tihanovsku.

Ministrs uzskata, ka Lukašenko šobrīd cenšas novilcināt laiku un cer, ka aukstajos ziemas mēnešos protesti apsīks. Viņš cer, ka tas tomēr nenotiks. «Vienīgā izeja ir jaunas vēlēšanas.»

The post Pārgrupēšanās Viļņā appeared first on IR.lv.