Muzejs bez sienām

Bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā Sarkandaugavā izstaigājams mākslas parks jeb izstāde Mobilais muzejs. Nākamā sezona, kurā piedalās pazīstami Latvijas mākslinieki

Atstājot aiz muguras intensīvo Ganību dambja satiksmi, skatam paveras monumentāli dzelzs vārti, pa kuriem, gluži kā citā pasaulē, apmeklētājs nonāk Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) izstādes Mobilais muzejs. Nākamā sezona teritorijā. Postindustriālā ainava šeit veidojusies slāņu slāņiem — 20. gadsimta sākuma ēkas papildinājusi padomju laiku apbūve, asfaltēti laukumi mijas ar izbradātām taciņām, būvgružu kaudzes — ar lekni sazaļojušiem krūmājiem, smiltsērkšķu audzēm, kazenājiem un mežonīgiem zāles puduriem, motoru skaņas — ar putnu balsīm.

Mākslas mīļotājiem Boļševička ir pazīstams galamērķis — pēdējos gados te risinājušies vairāki notikumi, arī LLMC rīkotais festivāls Survival Kit un Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle. Arī tie atstājuši savas pēdas, un sākumā var rasties apjukums — kurp doties, un kas no redzamā ir piederīgs aktuālajai izstādei. Talkā nāk karte un pamanāma anotācija pie katra no 16 mākslas parkā skatāmajiem darbiem. Tai pievienots arī QR kods, kas aizved uz izstādes mājaslapas attiecīgo sadaļu. Ja viedierīces nav, interesenti vietni aicināti izpētīt pirms vai pēc izstādes apmeklējuma. 

Apskatāmi darbi, ko aizvadīto 30 gadu laikā radījuši mākslinieki Aigars Bikše, Ēriks Božis, Evelīna Deičmane-Vida, Ivars Drulle, Reinis un Krista Dzudzilo, Dace Džeriņa, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Kirils Panteļejevs, Monika Pormale, Artūrs Virtmanis un Brigita Zelča-Aispure.

LLMC direktore, kuratore Solvita Krese tos atlasījusi ar mērķi kārtējo reizi aktualizēt jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Viņa norāda — šie «bez mājām» palikušie darbi būtu pelnījuši atrasties muzeja kolekcijā, bet tā vietā tiek uzglabāti nepiemērotos apstākļos šķūnīšos, labākajā gadījumā — mākslinieku lauku īpašumos vai «vienkārši aizvesti uz Getliņiem» kā Evelīnas Deičmanes-Vidas gadījumā. Viņas instalācija Laiks. Atpakaļ. Nakts Tu vai diena veidota no vairāku bojā gājušu mākslas darbu karkasiem un iepakojumiem. 

Izstādē liktas lietā dažādas metodes izzūdošo darbu «atdzīvināšanai» — tie restaurēti, rekonstruēti, citiem veidotas replikas. Brigitas Zelčas-Aispures spīguļojošā Villendorfas Venera 21. gs., kas labu laiku priecēja pilsētniekus un tūristus Latvijas Mākslas akadēmijas priekšā, turpat arī pamazām sāka brukt, un nu par to liecina Boļševičkas teritorijā eksponētā skice.

Savukārt Aigara Bikšes Tumšādainā tautumeita atstāta neskarta, ar «sūnām padusēs». 2014. gadā šis tēlniecības objekts Rīgā — Eiropas kultūras galvaspilsētā — reprezentēja zviedru laikus Latvijā, un kopš tā brīža piedzīvojis vismaz četras «reinkarnācijas», atkarībā no apstākļiem katrreiz mainot savu identitāti.

Solvita Krese uzsver, ka izstādes darbi «izcelti no dažādiem kontekstiem un pēkšņi sāk stāstīt savu stāstu». Tā sagaida ar Artūra Virtmaņa darbu Tomorrow Never Comes (Rītdiena nekad nepienāk), nedaudz tālāk uzstādīts no garāka teikuma pāri palikušais Kristas un Reiņa Dzudzilo vārds Memento, ko prātā uzreiz gribas nolasīt kā memento mori — mākslā bieži lietoto simbolisko atgādinājumu par nāves neizbēgamību. «Drupu kaudzes atgādina Kalifornijas pakalnus ar Holivudas zīmi, kas apsola sapni, bet tas izrādās tukša skaņa,» Krese papildina, norādot, ka, no vienas puses, izstādē jaušama bezcerība un nogurums, bet, no otras puses, tajā ir arī «kaut kas priecīgs un apsološs», ko ievieš, piemēram, Kirila Panteļejeva zeltā mirdzošais, mierpilnais Priekšpilsētas Buda. Mākslas parkam var izskriet cauri un tajā var pavadīt arī visu dienu, ļaujot sev mazliet apmaldīties vai ieturot urbānu pikniku. Abos gadījumos noderēs ērti apavi.

Sarkandaugavā šobrīd redzamais ir atsauce uz Kreses 2007. gadā kūrēto izstādi Mobilais muzejs Andrejsalā, kur tolaik tika lolota iecere izveidot laikmetīgās mākslas muzeju pēc slavenā arhitekta Rema Kolhāsa skices. «Ir pagājuši 13 gadi, un mēs esam tieši turpat, degradētā postindustriālā teritorijā, un uzdodam tos pašus jautājumus. Kad Latvijā būs laikmetīgās mākslas muzejs? Kāds tas būs? Kā tiek veidota topošā laikmetīgās mākslas kolekcija? Šis gadu desmitiem gaidītais muzejs jau kļuvis par imagināru tēlu, tādu kā pazīstamu seriālu varoni, kas ik pa brīdim ieslīd Latvijas kultūrpolitikas kadrā,» stāsta Krese, skaidrojot, kāpēc iepriekšējās izstādes nosaukumu nu papildina Nākamā sezona.

Tomēr ne kuratores teiktais, ne pati izstāde nav gaušanās vai sūdzēšanās, drīzāk kārtējais apliecinājums LLMC neatlaidībai. «Gribas ticēt, ka, runājot par lietām, tuvini to materializāciju,» saka Krese, atklājot, ka Mobilais muzejs. Nākamā sezona programmā ietvertas vairākas diskusijas ar Rīgas domes un Kultūras ministrijas pārstāvjiem un politiķiem. Tāpat atkarībā no epidemioloģiskās situācijas mākslas parkā norisināsies dažādi pasākumi — mākslinieku autorvakari, dzejas lasījumi, performances un koncerts. Jāseko līdzi izstādes mājaslapā un LLMC sociālajos tīklos.

Mobilais muzejs. Nākamā sezona.

Bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā. Līdz 29. augustam. Lcca.lv

Foto — Margarita Ogoļceva, Ieva Druveniece

The post Muzejs bez sienām appeared first on IR.lv.