Cope — tā ir aizmiršanās
Makšķernieki ir dažādi. Manējie ir tie sapņotāji, jo darba specifika reti ļauj izrauties pie dabas. Viņi skatās pa televizoru, kā tas notiek kaut kur Maldīvās, Seišelu salās, un viegli iztēlojas tur sevi. Iztēle un aizmiršanās gaidas vakarā pirms copes tevi tā skaisti satremolē. Izrevidē savas kastes, pārbaudi pavadiņas, paskaties laika prognozi — sevišķi pavasarī, ja vēl būs jāspēlē izrāde, jāgādā, lai nesaķer iesnas.
The post Cope — tā ir aizmiršanās appeared first on IR.lv.
Makšķernieki ir dažādi. Manējie ir tie sapņotāji, jo darba specifika reti ļauj izrauties pie dabas. Viņi skatās pa televizoru, kā tas notiek kaut kur Maldīvās, Seišelu salās, un viegli iztēlojas tur sevi. Iztēle un aizmiršanās gaidas vakarā pirms copes tevi tā skaisti satremolē. Izrevidē savas kastes, pārbaudi pavadiņas, paskaties laika prognozi — sevišķi pavasarī, ja vēl būs jāspēlē izrāde, jāgādā, lai nesaķer iesnas.
Vasaras copēs jau puspiecos jābūt uz ezera, it sevišķi, ja brauc uz līņiem. Pamosties bez modinātāja un saproti, ka visa diena būs skaista un atbrīvota. Vēl gultā guļot, sajūti ezera smaržu. Tiem cilvēkiem, kas makšķerēšanā meklē aizmiršanos — kā citi seriālos vai lubu romānos —, ir vienalga, būs zivis vai nebūs. Bet labāk jau lai ir!
Svarīgi, pie kā un ar ko kopā brauc makšķerēt. Es braucu pie cilvēkiem, ar ko ir copēts kopš agriem jaunības gadiem. Tādi Liepājas laiku draugi man ir Aivars Albužis un Ainis Pujēns. Kad es atbraucu, Aivars mani aizved tur, kur pats vakar ir bijis, un ierāda savu vietu, jo zina, ka tur ķersies. Un tad ir tā, ka man nāk, bet viņam ne, un vārdos drusku tā kā pasprūk skaudība, bet vairāk tomēr prieks, ka esmu pie viņa atbraucis un man būs zivis. Ar Aini braucam jūrā makšķerēt, viņš prot uzturēt garu arī tad, ka loma nav.
Varim Braslam vienmēr ir savi noslēpumi. Viņš neatklāj ezeru nosaukumus, bet skaidrs, ja tās ir labākās vietas, un tas, ko mēs darām, ir nopietni.
Laviņu Juris Valmieras teātrī ir Gaujas makšķernieks, zina, kur ķeras alatas un sapali. Viņš runā ar garām pauzēm un izbauda, ka var turēt sarunas biedra uzmanību — nu, kad tu beidzot atklāsi to vietu?
Nelaiķis Jānis Lagzdiņš, kad jau bija prom no Liepājas teātra, sēdēja katru dienu centrā, noteiktā vietā pie kanāla. Viņam bija velosipēds un diegu tīkliņā līdzi grāmatas, ar kurām viņš mainījās. Pie viņa varēja aizskriet mēģinājumu starplaikā un pārmīt kādu vārdu. Tur bija daudz krievu makšķernieku, un tie ar tādu cieņu krieviski prasa — Jaņis, uz ko tu šodien ķer? Un viņš tad atbild pamatīgi un skaidri, bet tīrā latviešu valodā, un ap viņu ir autoritātes aura.
Nauris Puntulis zina labākās zandartu vietas. Kad es dzīvoju pie Usmas ezera, no rīta ar savu laivu un cilvēkiem piebraucu zināmā vietā, kur dziļums jau ir ar eholotu izmērīts. Motors tā klusi šalc, ezers ir mierīgs, mierīgs, skatos — Naura laiva jau ir priekšā, bet cilvēku nav. Kā tad — visi guļ, nav nemaz naktī malā braukuši. Mēs neesam pārāk tuvu pazīstami — zinām, ko otrs dara, bet uz «tu» neesam. Sākumā sarunas tādas cienīgas, bez žargona, kamēr abu laivu cilvēki iesilst, parādās pirmie zandarti, un tad jau ir: «Tu! Ko tu dari!» Rupji gan nelamājas. Kaut gan ir arī cilvēki, kas laivā izgāž niknumu pret šito nepilnīgo pasauli. Bet tas arī pieder pie lietas. Jo makšķerēšana — tā ir aizmiršanās.
Juris Rijnieks, kad atbrauc pie manis, atsit mašīnas durvis: nu, ved mani! Viņam mašīnā sasviests viss, kas saimniecībā var noderēt. Ezerā viņš samet milzīgu daudzumu ēsmas. Pagājušajā vasarā viņš man iekabināja ar visu savu brutālo makšķerēšanas manieri. Es to daru daudz smalkāk. Viņš nekad pavasaros nepārbauda vecās auklas — kā būs, tā būs. Un vienmēr viņam pieķeras tā lielākā zivs — un aiziet! Jo pārtrūkst aukla!
Pavasarī ir Vimbu Laiks. Mūs reiz aizveda uz Kuldīgu — Skrastiņu, Spanovski Hari, Juri Frinbergu. Artūrs sameta savas makšķeres, atlaidās krēslā un aizmiga. Saulīte spīd, silti. Ak dies, cik laimīgs viņš izskatījās! Ar to milzīgo enerģētisko slodzi, kas viņam ir Rīgā, te viņš guļ un guļ… Protams, vimbas bija, makšķernieks jau arī mostas.
Man ir azarts «uzsēdināt uz āķa» savus četrus mazdēlus. Vienu jau esmu uzsēdinājis — Lienes Franci, viņam ir 12 gadu. Mums pie mājas bija dīķis, kur ar katru trešo metienu ir līdaka, un tad jau ir viegli panākt, lai viņš prasītos līdzi uz copi. Saskatījies filmas par lielajiem lomiem okeānā, viņš tagad sapņo — sakrāsim naudu un brauksim! Man patīk, kā viņam strādā fantāzija. Baibas dēls Henrijs — tas gan, ja neķeras, atrod laivā salmu, āķīti vai kādu citu nieku un var stundām ar to nodarboties. Kad atbrauc no Briseles Ingas dēli Fernando un Dorians, kuri runā latviski, franciski un vāciski, es viņus aizvedu uz kādu dīķi, kur var par maksu ķert foreles, lai tad viņi sajūt to loma garšu. Gribu, lai izaug jauni dabas baudītāji, jo viņi visi ir asfalta bērni. Prieks skatīties, kā puikas dārzā lasa zirņus vai izvelk no dobes redīsu un brīnās! Citādi tā arī neuzzinās, vai piens nāk no govs vai no pakas. Man gribas viņus dabūt atpakaļ pie dabas.
The post Cope — tā ir aizmiršanās appeared first on IR.lv.