Pašam interesanti
Žurnāla Ir ilggadējais mākslinieks Krišs Salmanis svin žurnāla 11 gadu jubileju un pandēmijā atver skatloga izstādi galerijā Alma, kur rāda darbus, kas tapuši radošajā rezidencē Ķīnā
The post Pašam interesanti appeared first on IR.lv.
Žurnāla Ir ilggadējais mākslinieks Krišs Salmanis svin žurnāla 11 gadu jubileju un pandēmijā atver skatloga izstādi galerijā Alma, kur rāda darbus, kas tapuši radošajā rezidencē Ķīnā
Ar Krišu nepajokosi Zoom par pandēmijas laika jocīgajiem notikumiem, piemēram, neiespējamību tikt pie friziera — lokaini, pagari mati un bārda viņam bija arī pirms tam. Kopā ar brillītēm un delikāto personību tas rada iespaidu par feināko reklāmas aģentūras mākslinieku, varbūt arhitektu vai mazas mākslas galerijas īpašnieku, kādu varat iztēloties urbāno sapņu filmās.
Pandēmija Krišam paiet, ne tikai audzējot jau tā kuplos matus un dzīvojoties mājās kopā ar sievu Egitu un divām meitiņām. Šo laiku viņš izmantojis, lai atvērtu izstādi Konstrukcija laikmetīgās mākslas galerijā Alma Tērbatas ielā, kā arī turpinājis katru nedēļu strādāt pie žurnāla Ir vākiem.
Krišs kopā ar žurnālu nav gluži no pirmās dienas, bet ļoti ilgi gan. Man viens no viņa izcilākajiem veikumiem šķiet oligarhu sarunu sērija, to skaitā speciālizdevums ar Latvijas simbolu, vecā pieclatnieka Mildu, kuras kaklā redzamas vampīra zobu pēdas — tā mākslinieks risinājis valsts nozagšanas tēmu.
Krišs Salmanis ir arī viens no 2017. gada Purvīša balvas ieguvējiem un atzīst, ka labiem darbiem nepieciešama zināma iekšējā distance no tēmas.
Ir cilvēki, kuriem pandēmija pastiprinājusi nomāktību un trauksmi, un ir tādi, kuri krīzes apstākļus izmantojuši jauniem pagriezieniem. Vai piekrīti šim dalījumam, un pie kuriem pieskaiti sevi?
Dalījumam droši vien var piekrist, bet es ieviestu vēl trešo kategoriju: tie, kuriem viss ir pa vecam. Tie varētu būt es un mana dzīvesbiedre — mēs vienmēr esam bijuši flegmatiski. Jau krietnu laiku strādājam no dzīvojamās istabas, nekas īpaši nav mainījies. Kad premjers Kariņš stingrāk pateica, lai bērnus nevedam uz bērnudārzu, mēs nevedām un tad, protams, ikdiena pamainījās. Mums bērni nav pavisam mazi, bet vēl neiet skolā, tāpēc ir daudz vieglāk nekā daudziem citiem.
Vai tev ir bijusi pandēmijas trauksme, ka nevar aizmigt, piemēram?
Vienu nakti tiešām nevarēju gulēt, jo likās, ka piemeties vīruss. Tas gan jau bija kaut kāds parastais vīruss. Valkājot maskas, šķiet, ka vairs nepieķersies parastā ziemas draza. Tomēr pieķērās. Tad ģimenē smējās par mani kā klasisko vīrieti, kurš, tikko mazliet saslimst, uzreiz domā, kam sūtīt atvadu īsziņas.
Tu esi ļoti mierīgs, tomēr sadrūvējies?
Jā. Nākamajā nedēļā bija jāliek izstāde, un tur nevarēju izvairīties no cilvēkiem. Drošības labad aizgāju uztaisīt testu. Es par pandēmiju īsti neuztraucos. Vairāk uztraucos par pasauli.
Kādā nozīmē?
Pandēmija pāries vai pie tās pieradīsim. Īstenībā brīnos, ka pandēmija tik maz tiek izmantota ģeopolitiskiem pārkārtojumiem. Lasot ziņas, esmu pamanījis, ka pēdējā laikā [režīmi] pret cilvēkiem izmanto sišanu ar dažādiem rīkiem. Piemēram, Baltkrievijā. Par to es šogad kaut kā vairāk domāju un veidoju darbu, kurā esmu ievilcis arī māsu [mākslinieci Annu Salmani].
Kad tas varētu būt gatavs?
Darbojos lēnā garā, jo nav nekādu plānu, kad to varētu rādīt. Esmu izveidojis modelīšus, un meistari tagad taisa prototipu, jo sapratu, ka pats nemāku metināt un dzīvoklī droši vien arī neiemācīšos.
Kāda bija tava pieredze Ķīnas mākslinieku rezidencē? Izstādē tev izdevies radīt režīma klātbūtnes sajūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc labprāt braucu uz Ķīnu, bija vēlme apskatīties, kā izskatās tie, kuri pretendē uz pasaules valdīšanu. Pietiekami daudz par viņiem ir dzirdēts, un, galu galā, mēs paši esam ilgi dzīvojuši līdzīgā autoritārā sistēmā. Mani tas interesēja, jo atcerējos labticīgos rietumniekus, kas brauca uz Padomju Savienības valstīm. Rietumu komunistiem, lielajiem PSRS draugiem, rādīja laimīgus darbaļaudis, un viņi pēc tam atzina, ka PSRS viss ir labi.
Ķīnā ir milzīgs progress, valdība izvilkusi daudzus cilvēkus ārā no pilnīgas nabadzības. Lielajās pilsētās, tirdzniecības centros dzīve kūsā kā jebkurā Rietumu pilsētā. Jaunieši ir tikpat modīgi vai pat vēl hipsterīgāki, tikpat atvērti un sirsnīgi, runā angļu valodā, saprot un interesējas par laikmetīgo mākslu — viss ir labi. Tur ir arī tehnoloģijas, tomēr jebkura tehnoloģija, kas Ķīnā ir atļauta, nāk ar saviem «striķīšiem». Un tas man ļoti patika, jo tur pa īstam sapratu mobilā telefona ģenialitāti. Tas nav Orvela 1984, kad gribi sacelties pret Lielo Brāli. Mūsdienu Ķīnā nemaz negribi pret viņu sacelties, jo viņš ir tev kabatā. Skaties viņam acīs katrā brīvā brīdī. Man liekas, ka tas ir gudri izdomāts.
Kā Ķīnā jūtas tavi amata brāļi — kāpēc nav aizbēguši uz Rietumiem?
Mākslinieku rezidence bija starptautiska, tāpēc daudz mākslinieku no Ķīnas nesatiku. Paši rīkotāji bija diezgan liela armija: katram māksliniekam savs asistents — ja ne gluži mākslinieki, tad mākslu apkalpojošā sfēra pārstāvēja Ķīnu.
Viņu vidū bija dažādi cilvēki. Bija tādi, kuri uzskata — ko tā Honkonga tur ņemas; bija arī tādi, kuri runāja pilnīgi pretējo. Lielākoties tomēr visi koncentrējās uz savu biznesu un darbu. Vienlaikus viņi arī lepojas, ka Čendu ir Ķīnas laiskākā pilsēta. To ietvēru arī vienā no darbiem. Es eju ātri, nespēju iemācīties iet tik lēni, kā vietējie gāja pa ielu! Viņi iet tādā laiskā, bet arī nosvērtā solī, lai neapstātos plūsma, un visiem līdzi zaļās tējas pudelīte. Veselīgi un mierīgi.
Šī lēnā plūsma kontrastēja ar to, kā visapkārt cēlās debesskrāpji. Apņēmība, ar kādu valsts virzās uz priekšu, un apņēmība, ar kādu viņi darbojas citās pasaules daļās, man šķita interesants kontrasts laiskumam un dzīves baudīšanai.
Autoritāra pārvaldība, ideoloģija ar kapitālisma iezīmēm — jocīgi tomēr.
Es to nevaru saprast teorētiski, bet praktiski viņiem sanāk tīri labi. (Smejas.) Varbūt no teorētiskās puses tas ir pilnīgi pareizi, jo iebaro mīlestību pret režīmu, nevis liek pret to cīnīties. Ja valdība tevi un tavus radiniekus izceļ no nabadzības un tu kļūsti par pirktspējīgu vidusšķiru, tad īsti nav vajadzības dumpoties. Ja valdība izplešas pasaulē, tas tikai vairo patriotisma jūtas.
Vai neformālās sarunās kaut ko dzirdēji arī par represijām pret uiguriem, par kuriem tagad stāsta pasaules mediji?
Uz vietas par to izvairījos runāt, bet mana pieredze bija diezgan smieklīga. Tur bija kārtējais paradokss — man Ķīnā nedarbojās ne Facebook, ne Google, un es pat īsti netiku pie sava e-pasta, jo tas bija bloķēts. Pats mākslas muzejs, [kas mani uzaicināja uz rezidenci], bija sagatavojis ieteikumus. Viens no tiem — apgādāties ar VPN (virtuālo privāto tīklu), ar ko bloķēšanu var apiet. Tā nebija valsts iestāde, bet privāts muzejs.
Nezinu, vai valsts iestāde ko tādu uzdrošinātos. Tomēr, pateicoties šiem ieteikumiem, varēju skatīties BBC. Tur tieši rādīja trīs sēriju filmu par uiguriem, un tad gan man apskrējās dūša. Kaut kur biju par viņiem dzirdējis, bet, kad noskatījos filmu, likās — labi, ka nenoskatījos pirms braukšanas, jo citādi varbūt nebūtu aizbraucis.
Kā tu atrodi radošās rezidences?
Tā ir brīvi pieejama lieta. Ir tīmekļa vietnes, kur var apskatīties visas pieejamās rezidences. Tās var sakārtot, kādā secībā vēlies, un pieteikties tām, kas liekas interesantas, ar nelielu dalības maksu.
Man tas šķiet labākais ceļošanas veids. Lai kādu valsti puslīdz iepazītu, vajadzīgs vairāk laika, nekā atvēl tūrists. Arī dzīvošana rezidencē sanāk tuvāk reālajai dzīvei. Nereti sanāk dzīvot kopā ar citiem māksliniekiem, tad reizē izdodas iepazīt ne tikai Ķīnu, bet arī, piemēram, Japānu, Izraēlu. Bez liekas steigas. Rezidences parasti ilgst trīs mēnešus. Pirmajā mēnesī vari staigāt apkārt un izlikties, ka meklē iedvesmu, bet patiesībā vienkārši iepazīsti vidi. Otrajā mēnesī sāc satraukties par to, ka esi nolažojis, jo visi jau strādā, bet pats neko neesi izdarījis. Pēdējā mēnesī viss pēkšņi notiek.
Kā tu raksturotu savu jauno izstādi?
Ļoti vienkārši — tā ir izstāde, kurā atspoguļoti mani mēģinājumi dzīvot kā ķīnietim. Iedzīvoties vietējā dzīvesveidā.
Man šķiet, ka tā ir interesanta tēma ne tikai māksliniekam, bet visiem, kuri atkarīgi no ceļošanas. Šis ir brīdis, kad liela daļa sēž mājās un grib vakcīnu kaut vai tikai tādēļ, lai atkal varētu ceļot. Grib meklēt autentiskumu, lai ceļojums sanāk kā antropoloģisks pētījums par vietējo sabiedrību.
Par ceļošanu tev ir pilnīga taisnība. Es arī esmu pilnīgi normāls vidusšķiras pilsonis, kuru interesē tieši tas pats. Vienkārši mana profesija piedāvā iespējas, kādas nav daudzām citām.
Es tomēr nevaru nociesties nepajautājusi. Vai tu vakcinēsies?
Pieteicos Manavakcina.lv un gaidu, kad man piezvanīs. Esmu grupā, kurai saslimšanas risks nav tik liels.
Kā tu apvieno intensīvo darbu medijā — katru nedēļu veido Ir vākus — ar mākslu un ģimeni?
Es nevaru sniegt īpaši interesantu vai oriģinālu atbildi. Man ir kolosāla un atbalstoša dzīvesbiedre. Viņa nav māksliniece, bet labi saprot mākslas aizkulises, jo strādājusi pie laikmetīgās mākslas centra kim? izveides.
Bieži vien tev dažās stundās jārada žurnāla vāka koncepts. Kā tu pārdzīvo šo stresu?
Pirmkārt, tā ir tikai viena diena nedēļā. Otrkārt, tāpat kā ģimenē, arī darbā man apkārt ir labi balsti. Nellijai [Ločmelei] un Paulam [Raudsepam] pašiem ir idejas. Bieži vien [Voldemārs] Dūdums kaut ko atsūta. Vai nu es spurojos pretī un uztaisu kaut ko savu, vai nereti atsūtītais ir tik labs, ka nedrīkstu izlikties, ka varu uztaisīt labāku.
Cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Pēdējā laikā biežāk sanāk pirmo ideju ātri uzzīmēt ar roku un aizsūtīt. Pēc tam Nellija ar Paulu var pateikt, strādāt ar to tālāk vai ne. Pieredze reklāmas aģentūrā man ir noderējusi, jo tur radošais ego tiek «izaudzināts» ārā — ideja drīkst nākt no jebkura cilvēka, un svarīgāk ir to realizēt, nevis pastāvēt uz to, ka esmu baigais mākslinieks, vai apvainoties, ka nevaru kaut ko uztaisīt.
Vai, strādājot Ir, tev ir svarīgi zināt, kas notiek pasaulē? Žurnālists neesi, bet…
Es lasu ziņas, bet ne tādēļ, lai varētu pēc tam veidot vākus. Ja grib veidot vākus, būtu vēlams emocionāli neiesaistīties un domāt vairāk par formu, nevis par to, ko pats par kādu tēmu uzskati. Visi notikumi, protams, uz mani attiecas kā uz Latvijas pilsoni, tomēr kā māksliniekam man vajadzētu mazāk investēties emocionāli.
To es sapratu, jau strādājot reklāmas aģentūrā — esmu pārāk pieklājīgs cilvēks. Ja kļūstu mazlietiņ rupjš vai nekaunīgs, tad sanāk interesanti. Dažreiz ir žēl, ka esmu bijis pārlieku rupjš, bet lielākoties, ja mēģinu pārspīlēt un dzīt nepieklājīgus jokus, sanāk daudzmaz asprātīgi.
Vai tu plāno, ko darīsi, kurp dosies nākamā gada sākumā?
Šobrīd vēl neplānoju. Kim? man piešķīra rezidences balvu, lai jūlijā un augustā varētu braukt uz Ņujorku, bet laikam jau nesanāks. Vislabāk to būtu pārcelt uz vēlāku laiku.
Pašlaik dzīvojam gandrīz mājsēdes režīmā. Vai uzmet aci, lai treniņbikses saskan ar džemperīti, vai esi iegājis pilnīgā mājīgumā?
Esmu pieķēris, ka, mājās žāvējot veļu, cenšos to salikt tā, lai krāsas smuki iet kopā.
Izmantoju iespēju maskas dēļ tik bieži neskūties. Aizbildinos, ka it kā solidarizējos ar tiem cilvēkiem, kuri netiek uz frizētavu, kaut gan pats 24 gadus neesmu bijis frizētavā. Tas ir manas ģimenes nopelns, ka mājās ik pa laikam palēkājam un pastaipāmies, citādi reizēm ir sajūta, ka par daudz sēžam krēslos un sāk sāpēt nosēdētās vietas.
Kādā radošā posmā esi pašlaik?
Labā. Tādā, kurā mazāk satraucos par visu un vairāk rodu prieku no tā, ko gribu darīt un ko daru. Tas lielā mērā ir noticis, pateicoties Ķīnai un izstādei, kas šobrīd ir galerijā Alma. Man patīk, kā tā izskatās, un patīk kā metode. Tādā garā arī lēnām strādāju uz priekšu. Pašam interesanti.
Bieži izstāžu pieteikumos jāformulē, kas esi un kāpēc nodarbojies ar mākslu. Man liekas, ka es daru to, ko daru, lai aizraujošā veidā noformētu savu mietpilsoniskumu un pašam būtu interesanti ar sevi.
Māksla tavu dzīvi padara interesantāku?
Varbūt ne gluži pašu dzīvi, bet manu iespaidu par savu dzīvi.
Starp citu, vai pandēmijas laikā kaut ko esi mājās pakrāsojis, uzsitis kādu līstīti?
To izdarīju pandēmijas sākumā, kad tas bija modē. Klausījos radio, kur smējās, ka daudziem pēc deviņiem mēnešiem dzims bērni vārdā Karantīna un visiem tagad būs izkrāsoti priekšnami, — tieši tajā brīdī krāsoju savējo. Vēl cilvēki smējās, ka būs daudz traumu, jo tie, kas krāso sienas, nokritīs no kāpnēm. Liekas, ka pirmajā pandēmijas nedēļā priecīgi metos pirkt krāsu un nokrāsoju to, ko sen jau gribēju nokrāsot. Pēc tam dzirdēju, ka visi dara to pašu.
Tā ir vienmēr. Laikam divreiz mūžā esmu slēpojis un divreiz mēģinājis braukt ar snovbordu. Otrajā reizē sasitu celi un aizgāju uz «traumām», jo tas nekustējās. Un ķirurgs vienkārši smējās, viņš uzminēja visu, ko esmu darījis, jo tā darot visi. Nekas oriģināls! Tāpēc jāmēģina visu, ar ko saskaras arī pārējie cilvēki, vismaz citādi noformēt, ja ne citādi piedzīvot.
Ar kādu pieredzi iziesim no pandēmijas?
Manuprāt, viss ātri aizmirsīsies. Nāks jaunas bažas par to, kas sekos. Ar citiem māksliniekiem spriedām, ka šis ir maigākais un labākais veids, kā mūs mazliet mobilizēt bez kara un revolūcijām.
Visbiežāk, domājot par koronavīrusu, mūsu iztēlē parādās briesmīgais bumbulis ar sarkanajiem pušķīšiem. Kāds šis vīruss ir tavā mākslinieka galvā?
Tāds, kā uz pirmā Ir vāka, uz kura tas parādījās pagājušā gada pavasarī. Tā bija putuplasta bumbiņa, ko nokrāsoju sarkanu un pieliku rociņas. Tad to uzliku uz lidmašīnas trapa tā, lai tā mātu visiem kā prezidents, kurš tikko ieradies valstī. Tobrīd tā vēl varēja atļauties jokot, jo Latvijā neviens nebija nomiris. Tas bija uz robežas ar nekaunīgumu, tomēr man patika. Ar katru reizi gan vīruss uz vāka palika arvien riebīgāks un ļaunāks.
Krišam tuvākie Ir vāki
The post Pašam interesanti appeared first on IR.lv.